„Mēs parūpēsimies par Bo.” Teica Sūzana un arī devās pie krēsliem.
„Un kā ar tevi, Rebeka, tu arī mums piebiedrosies?” Romāns jautāja.
„Es? Es nemaz nemāku slēpot un man nav kostīma.” Rebeka mazliet piesārta.
Romāns pasmaidīja un norādīja uz sevi. „Esmu visai labs instruktors. Varu palīdzēt.”
„Oki.” Bekija nebija ilgi jāpierunā. „Nu, Kolīn teci nu savam skafandram pakaļ.”
„Kostīmam, Bekij, kostīmam.” Es viņu izlaboju, kamēr Romāns smējās.
„Vai nav vienalga?” Bekija nekautrēdamās atteica atpakaļ.
„Laikam jau ir.” Atteicu un devos pakaļ savam ūdens kostīmam. Kad atgriezos pie viņiem, viņi runāja par Bekijas vārdu.
„Kāpēc tev nepatīk vārds Rebeka, tik skaists vārds un tev tas piestāv?” Romāns pasmaidīja man un mēs visi trīs devāmies uz laivu novietni, kur jau stāvēja pārējie trīs brāļi.
„Jo mana māte mani nosauca dēļ kaut kāda romāna, ko tobrīd lasīja.” Bekija aizrautīgi klāstīja. „Un mani tas īpaši neiepriecināja.”
„Vienkārši aizmirsti par to. Nopietni, tev ir skaists vārds.” Romāns paskatījās uz viņu un izskatījās, ka acis tā arī tur paliks.
Nosmējos pie sevis un ieraudzīju Stjū, kas bija piegājis pie brāļiem un kaut ko centās paskaidrot.
„Ak, labi Kolīna, ka tu esi šeit, es centos šiem džekiem paskaidrot, ka tagad ir tava kārta braukt, jo, zini, mums palicis tikai Miks, pie stūres un mums visi jālaiž pa vienam pēc kārtas, kas pierakstījušies, un tā kā viņi vispār nav papūlējušies pierakstīties, tad viņiem vispār nepienākas brauciens.” Stjū galīgi aizelsies nobēra.
Izskatījās, ka Donato tas galīgi neapmierina, bet pārējie brāļi sadrūma.
„Mēs nezinājām, ka jāpierakstās.” Romāns teica, izskatījās, ka viņš bija brāļu runas vīrs, jo pārējie tikai izrādīja savas emocijas. „Mēs šeit esam pavisam nesen un nezinām noteikumus, varbūt var iedot kaut kādu atlaidi par to?”
„Nē, ir Kolīnas kārta un viņa ir šejienes zvaigzne.” Stjū piebilda un es velti cerēju, ka viņš to nedarīs.
Visi izņemto Bekiju un Stjū ar neticošām acīm paskatījās uz mani. Un es gribēju ielīst zemē no kauna. Kādēļ Stjū vajadzēja to pateikt?
„Tiešām, tu esi zvaigzne?” Romāns jautāja.
„Nē.”
„Un kā vēl. Divus gadus pēc kārtas viņa ir čempione savā klasē un turklāt jaunākā no visiem dalībniekiem.” Stjū lepojās. Es nogrozīju galvu.
„Varu saderēt, ka jūs esat labāki par mani. Tā kā, Stjū, pietiek!” dusmīgi noteicu.
„Uz ko esi gatava derēt?” jautātājs bija Donato.
Es mēmi uz viņu paskatījos un tad uz Romānu lūgdama palīdzēt.
Romāns tikai pasmaidīja un piebilda: „Kā būtu uz randiņu?” viņš paskatījās uz brāli. „Jūs abi, Donato un tu Kolīn? Ja uzvari tu, Kolīn, tad Donato uz dienu būs tavs vergs, ja uzvar Donato, tad jūs abi laižat uz randiņu.”
„Ko?” es šausmās paskatījos uz Donato, kas nikni skatījās uz brāli.
„Tu taču neesi kurla, Kolīn,” Bekija teica. „Ja uzvari tu, Donato ir tavs vergs uz dienu, ja uzvar viņš...”
„Es dzirdēju arī pirmajā reizē.” Es ar trīcošām rokām atglaudu matus no pieres un paskatījos uz Romānu. „Un ja es nepiedalos?”
„Tad tas ir automātisks zaudējums, jebkuram no jums.” Romāns vareni apmierināts ar sevi sakrustoja rokas, pār savām muskuļainajām krūtīm.
„Oki, sapratu.” Paskatījos uz Donato un tāda nebiju vienīgā, jo abi pārējie brāļi arī skatījās uz viņu.
„Lai tā būtu.” Viņš mierīgi noteica.
„Kas šeit īsti notiek, atkārtojiet.” Stjū iejaucās, kas apstulbis blenza uz mani.
„Stjū, mums būs mazas sacensības, kuru rezultātā, laikam neviens nebūs ieguvējs tikai gods ir uz spēles.” Es noteicu un pasniedzos pēc lapas, kas viņam bija rokā. „Vai vari sameklēt kādu kompetentu žūriju, kas var mūs novērtēt?”
„Nu Ēriks ar Miku varētu un es arī pats.” Stjū piemetināja.
„Tas derēs! Ej sarunā, lūdzu,” es pasmaidīju viņam.
„Vai viņai vienmēr atliek tikai pasmaidīt un visi darīs to ko viņa vēlas?” jautāja Romāns, kad Stjū bija aizskrējis.
„Aha. Tas ir viņas lielākais trumpis, smaids un acis.” Bekija paskaidroja.
Paskatījos uz Bekiju un nogrozīju galvu. „Uz kā slēposim uz Monoslēpi?” jautāju Donato.
„Un padarīt tavu uzvaru tik vienkāršu, kā būtu ar Veikbordu?” Donato atsauca.
„Lai būtu Veikbords, ātrums mani vienmēr ir aizrāvis.” Es pasmējos par sevi, ačgārnā psiholoģija vienmēr ir noderējusi.
Bekija sāka smieties. „Žēl Donato, ka zaudēsi, bet vismaz būsi viņas vergs.” Viņa aprāvās, kad Donato viņai uzmeta niknu skatienu. „Jēziņ, tev bija taisnība, ka viņš nav no laipnajiem, Kolīn.”
Es paskatījos uz Donato, kurš tagad bija pievērsies man un ātri atrāvu acis, lai paskatītos uz puišiem, kas sekoja Stjū pa pēdām. „Čau, čau, čau Kolīna, esi atpakaļ, mazulīt? Sākām domāt, ka esi par mums aizmirsusi.” Miks teica.
„Čau, Mik, nē, bija neparedzēti darbi...”
„...un mājas aresti.” Piemetināja Bekija un es viņa iedunkāju sānos.
„Ā, un jau taisi sacensības? Nevajadzēja tā kā iesildīties?” Jautāja Ēriks, kurš no viņiem bija visgarākais.
„Būs jau labi, gan jau atcerēšos, kas bija darāms.” Pasmaidīju Ērikam un viņš piesarka, laikam jau Bekijai ir taisnība, es ar smaidu varu visu, nu ne gluži visu, paskatoties uz Donato. „Mēs izvēlējāmies Veikbordu.”
„Ahā, tava stihija, atkal izmantoju ačgārno psiholoģiju?” Miks teica. „Nevajadzēja man to grāmatu tev dot, kopš tā laika tu to izmanto pret visiem, kas tevi izaicina”
Es pasmējos un iedunkāju viņu plecā. „Neizpaud visus manus noslēpumus.”
„Varbūt sāksim?” Donato norūca un es sarāvos no viņa balss toņa.
„Oki. Kurš sāks pirmais?” es sasitu plaukstas un pasniedzos pēc sava tērpa.
„Tu.” Viņš vienkārši attrauca un sakrustoja rokas pār krūtīm.
„Oki. Mika tu vadīsi? Vai Ēriks?” es jautāja vilkdama savu kostīmu mugurā.
„Mika vadīs.” Ēriks pateica. „Viņš labāk māk novērtēt uz ūdens, bet es uz sauszemes. Vai abi zināt, kas darāms?”
Abi pamājām un paņēmu dēli, ko sniedza man Stjū.
