„Bekija, kā redzējāt arī bija atgriezusies bērnībā, tāpēc nevainojat tikai mani.” Es iesmējos un pagrūdu Bekiju.
„Un suns, arī viņš atgriezās bērnībā?” jautāja Sūzana paglaužot Bo galvu, tā bija kļūda, jo tajā brīdī Bo izdomāja izpurināt spalvu no ūdens un visas meitenes spalgi iekliedzās no ūdens dušas.
„Viņš ir bērnībā mūžīgi.” Atteica Bekija. „Viņš atkal pievēma manu somu.”
„Ak, tu nabadzīte.” Anita noteica un devās krēslu virzienā, lai sameklētu peldkostīmu, ko pārvilkt slapjo drēbju vietā.
„Un, kas notika ar tavu veco somu?” Sūzana jautāja redzot, ka Bekijai ir jauns peldkostīms.
„Tā kā Kolīnas suns vienmēr pievemj manu somu un sabojā tā iekšpusē atrodamās mantas, tad šoreiz es Kolīnai piestādīju rēķinu.” Bekija nosmējās kopā ar mani.
„Tas ir tikai godīgi.” Noteicu un devos nopakaļ Anitai, Bo sekoja man.
Apsēdos uz krēsla nopurināju smilšainās pēdas, cik nu vārēju un atslējos pret atzveltni. Paķēru savu grāmatu no Bekijas krēsla un atšķīru lapu, kurā bija ielikta mana un tēva fotogrāfija. Tikmēr Anita ar Sūzanu aizgāja pārģērbties un kad atgriezās iekārtojās blakus Bekijai, viņas negribot būt blakus slapjam sunim, jo tad ožot spalva. Paglaudu Bo galvu un sāku lasīt grāmatu.
„Kolīn, vai tie ir tie paši puiši, par kuriem tu runāji?” Bekija čukstēja.
Es nolaidu grāmatu un caur saulesbrillēm paskatījos tajā virzienā, kur skatījās Bekija, Sūzana un Anita.
Tur jau viņi nāca, visi četri muskuļu dievi, vēl joprojām ūdens tērpos, bet šoreiz tie bija atvilkti vaļā un novilkti līdz gurniem, ļaujot tiem karāties priekšpusē. Visi četri par kaut ko aizrautīgi runājās un izskatījās, ka rūgumpods beidzot ir apmierināts.
„Jap, tie ir viņi.” Noteicu un atgriezos pie grāmatas.
„Kā tu vari būt tik vienaldzīga?” Sūzana jautāja. „Paskaties taču uz viņiem.”
„Esmu jau atskatījusies.” Teicu un nepamanīju brīdi, kad Bo bija piecēlies kājās un lēkšoja četrotnes virzienā. „Bo!”
Pierausos kājās un skrēju sunim pakaļ, kurš jau bija nonācis pie četrotnes un Romāns sāka glaudīt sunim galvu.
„Laikam esmu viņam iepaticies, ka viņš tik pie manis vien skrien.” Romāns nosmējās un paskatījās uz mani, kad biju pienākusi viņiem klāt.
„Laikam gan, jo agrāk pie svešiem viņš negāja klāt.” Noteicu un saņēmu Bo siksnu, kas karājās viņam sānos.
„Mēs jau neesam sveši, mēs iepazināmies stāvlaukumā. Vai ne Bonapart?” viņš pakašāja sunim ausis un tas tīksmē izkāra mēli.
„Nu jā, bet tik un tā. Nezinu, kas viņam šodien uznācis.” Pasmējos par Bo sejas izteiksmi un paskatījos uz pārējiem brāļiem, kas pacietīgi gaidīja Romānu. Donato atkal bija dusmīgs, vai tiešām to izraisīju es? Un ko tādu esmu izdarījusi, lai to nopelnītu?
„Vai tu šodien slēposi?” Romāns jautāja.
„Jā, tikai mazliet vēlāk. Stjū pasauks, kad varēšu doties.” Noteicu un savilku ciešāk siksnu rokās.
„Stjū?” Romāns jautāja. „Tavs puisis?”
„Stjū? Ak, nē, viņš ir klasesbiedrs un vienkāršs draugs.” Noteicu un redzēju viņu atplaukstam smaidā.
„Un vai ir kāds, kurš pretendē uz puiša statusu?” viņš atkal jautāja.
„Jā, tas būtu es.” Man aiz muguras atbildēja Ričarda pazīstamā balss.
Pagriezos un sašutusi paskatījos uz viņu. „Ričard, ko tu te dari?”
„Meklēju tevi, vai varam parunāt?” viņš jautāja nenovērsis skatienu no Romāna.
„Mums nav par ko runāt.” Noteicu un savilku vēl ciešāk siksnu, tā, ka pirksti sāka sāpēt.
„Kolīn, lūdzu, es vēlos atvainoties.” Viņa acis šoreiz pievērsās man.
„Ir pagājis pārāk ilgs laiks, lai es pieņemtu atvainošanos. Ej prom Ričard.” Es pateicu un pagriezos pret Ramonu, kas ar sarauktām uzacīm skatījās no manis uz Ričardu. „Nē, man nav neviena puiša, esmu brīva kā putniņš.”
Tad kāda stingra roka sagrāba manējo un sāka vilkt prom no četrotnes.
„Ričard, laid vaļā manu roku.” es iekliedzos aiz sāpēm.
„Mums ir jāparunā vai nu tu to gribi, vai nē.” Ričards dusmīgi noskaldīja un iekliedzās, kad Bo bija iekodis viņam kājā un nikni sāka rūkt. Ričards nolamājās un iespēra sunim pa galvu.
„Bo!” es iekliedzos un centos pieliekties pie suņa, bet Ričards atrāva mani no viņa un turpināja vilkt sev līdzi.
Tad pēkšņi roka pazuda un es pagriezos, lai redzētu Donato, kas bija saliecis Ričarda roku tā, ka likās, ka tā ir salauzta, Romāns tikmēr bija noliecies pie Bo un apskatīja viņu.
„Ja, dāma saka viņu atlaist, tad viņa ir jāatlaiž, tu mēslu vabole.” Donato nikni parāva roku, ka es sadzirdēju nokrakšķam kaulu un nākamajā brīdī Ričards sāka sāpēs bļaut, bet es pieliku mutei priekšā rokas. „Vai ar tevi viss ir kārtībā?” Donato jautāja skatoties uz mani.
Es pamāju un viņš pagriezās, lai dotos pie saviem brāļiem. Es atsalu un pieskrēju pie Bo, pie kā bija pieliekušies Romāns un visas trīs manas draudzenes.
„Ar tevi, viss ir kārtībā? Es zvēru es neredzēju, kā viņš parādījās, citādi es...” Bekija satraukti murmināja.
„Viss kārtībā, Bekij, vai viņam viss kārtībā?” jautāju Romānam, kas bija pie viņa no sākta gala.
„Šķiet, ka jā, nesataustīju neko lauztu, tikai pārsista uzacs.” Romāns parādīja. „Nekas traks, šuves arī nevajadzēs.”
„Nu kretīns, ko viņš vispār dara šeit, man likās, ka viņš ir aizbraucis uz neatgriešanos.” Anita dusmīgi noteica, paskatoties uz Ričardu, kas bija sakņupis uz ceļiem un turēja otrā rokā savu salauzto roku. Pie viņa bija piesteigušies cilvēki, bet tas uz viņiem bļāva, lai liek mierā.
„Tas neko labu neliecina.” Noteica Sūzana.
„Un kas ir šis Ričards?” Romāns jautāja pieceldamies stāvus un Bo pierausās kopā ar viņu.
„Kolīnas bijušais!” Bekija noskaldīja. „Tārps tāds.”
„Izskatās, ka viņš šeit ir cieņā.” Mēs visas uz viņu paskatījāmies ar savādām sejas izteiksmēm, ka viņš sastostījās. „Meičas, tikai mieru, tas bija domāts kā joks, bet laikam pašreizējā brīdī tā nebija labi teikt.”
„Tur tev taisnība, skaistulīt.” Bekija atkal bija savā elementā.
Viņš viņai pasmaidīja un varēja redzēt kā Bekija gandrīz izkūst. „Kolīn, kā būtu ar slēpošanu, tas palīdzētu tev atslābināties pēc sadursmes ar bijušo.”
„Ē...” es iesāku.
„Ej vien, tas tev tikai nāks par labu.” Anita teica, paņemot no Romāna suņa siksnu un uzmanīgi vadīja Bo atpakaļ pie krēsliem.
