„Kolīn, kas tavam sunim ir pret Bekiju?” Stjū smejoties man jautāja.
„Nezinu, varbūt attieksme pret viņu, varbūt ja tu nebūtu tik noraidoša pret viņu, tad viņš vairs nevemtu.” Pasmaidīju Bekijai un pamirkšķināju acis.
„Ai nu beidz, sākumā es biju laba, līdz viņš pievēma manu somu pirmo reizi, tad viss mainījās.” Viņa skaidroja Stjū ne man.
„Stjū, viņai vajag somu, kas atbaida vemjošus suņus, peldkostīmu, kurā viņa izskatītos satriecošu un pievilinātu visus seksīgos čaļus kā magnēts, segu un dvieli, uz kuriem ir uzrakstīts: Esmu jūsu, ja vienīgi jums nav vemjošu suņu.” Es nosmējos.
„Aha, varbūt vēl miesassargu, kas tur tavu un citus suņus no viņas pa gabalu?” Stjū nosmējās.
„Nav slikta doma.” Es nosmējos un paskatījos uz Bekiju, kura aizvainoti skatījās uz mani. „Ko?”
„Tas nebija diez ko jauki no tevis.” Viņa teica.
„Nu piedod, bet tu visu laiku aizvaino manu suni un tā kā viņš nevar sevi aizstāvēt tad to daru es. Neesi iedomājusies, ka varbūt tā viņš izrāda savu lielo mīlestību pret tevi?” es jautāju viņai ar humora pieskaņu balsī.
„Jā kā tad.” Bekija smējās. „Vemjošs suns, kas manī samīlējies, cik romantiski.”
„Nu, re, tu saprati.” Un abas skaļi sasmējāmies. Mēs nekad ilgi viena uz otru nedusmojāmies.
Tad mēs ķērāmies pie lietas un sameklējām Bekijai jaunu somu, peldkostīmu, segu un dvieli. Stjū tik nosvilpās par Bekijas peldkostīma izvēli un noteica, ka vēlas redzēt tajā Bekiju, tāpēc pateica, kad viņam būs brīva stunda pienākšot novērtēt to un pašu Bekiju. Bekija tikai pasmaidīja un noteica, ka obligāti gaidīšot to brīdi.
Kad izgājām no sporta centra un pagriezos, lai atsietu Bo no stieņiem, bet atklājās, ka Bo vairs tur nav. Man pamira sirds.
Bonaparts bija tēva dāvana man, kad man palika četrpadsmit gadu un kopš tā laika viņš bija ģimenes mīlulis. Kad tēvs nomira, Bo bija viena no nemirstošām atmiņām par tēvu un tagad viņš bija pazudis.
Ātri pametu acis uz ezera pusi, bet nevienu melnu labradoru tur neredzēju, paskatījos uz stāvvietu, kur arī viņu neredzēju tikai pamanīju, ka stāvlaukumu bija papildinājis arī melnais džips.
„Bo!” iekliedzos pasniedzot Bekijai somu un pati skrēju uz meža pusi cauri stāvlaukumam. „Bo!”
„Vai šis ir Bo?” jautāja zema puiša balss man aiz muguras.
Pagriezos un ieraudzīju savu Bo pie siksnas, kura otrs gals bija viena puišu rokās, kamēr pārējie trīs puiši gaidīja viņam aiz muguras. Visi viņi bija gara auguma un muskuļainiem ķermeņiem, neviena tauku kārtiņa nebija redzama tikai muskuļi, kas spiedās cauri zem ūdens slēpotāju kostīmiem. Puisis, kam bija Bo, pasmaidīja un sniedza siksnu man, kuru es paņēmu. Divi aizmugurē stāvošie izskatījās tik pat laipni, bet trešais izskatījās neapmierināts par aizkavēšanos.
„Jā, tas ir Bo, konkrētāk Bonaparts. Es nezinu, kas viņa šodien uznācis visu laiku bēg no manis.” Pasmaidīju puisim, kas bija sniedzis siksnu ar Bo.
„Jā, to mēs pamanījām, kad viņš aizskrēja uz veikalu pēc gaļas.” Viņš sasmējās un divi no draugiem pievienojās, bet trešais nikni paskatījās uz mani.
