„Sūzana ar Anitu mums pēc pusstundas pievienosies. Turpināsim vakardienas tusiņu, tikai bez alkohola, kaut gan tu to nelieto.” Bekija nosmējās un iemeta telefonu sev klēpī.
Bekija šodien bija uzvilkusi džinsa šortus un zilu topiņu bez lencītēm, matus atstājusi vaļā un kājās bija uzvilkusi kedas. Kaut gan viņa nebija tik slaida kā es, tomēr viņa arī nebija resna, viņa pati vienmēr teikusi, ka viņas apaļumi ir visur kur vajag un nav par daudz un tā bija taisnība. Viņas tumšie mati bija gari un savijušies lokās un viņas iedegusī āda viegli vizēja saules gaismā, kas spraucās cauri koka lapām.
Drīz viņas sasniedza ezeru un brauca uz pludmali, kur bija stāvlaukums pie sporta centra, kur varēja atrast visu nepieciešamo ūdens priekiem, tai skaitā arī seksīgus ūdens sportistus.
Ievietojusi mašīnu stāvlaukumā un pabrīnījos par visai tukšām vietām, parasti šeit bija pilns, ka nācās mašīnu atstāt ceļa malā. Šoreiz viens un divi varēja atrast vietu mašīnai. Izslēdzot aizdedzi, attaisījusi drošības jostu un atvērusi durvis izkāpu laukā. Aizcirtu durvis un pagriezos pret Bo, kas pacietīgi gaidīja uz krēsla un elsoja ar vaļēju muti un izkārtu mēli. Paķēru suņa siksnu un aizsprādzēju to pie kakla siksnas, tad ļāvu viņam pārlekt pāri mašīnas malai un nostāties sev blakus.
Nometu gaļas gabalu mašīnā uz grīdas un pabīdīju viņu zem krēsla tālāk no saules un paņēmu savu somu. Bekija jau sen bija laukā no mašīnas un ar savu somu plecos, nepacietīgi dipināja ar kājas purngalu pret asfaltu.
„Nu neesi tāda pūce, varbūt viņam gribējās steiku!” pasmaidīju viņai, kad Bo ierējās kā apstiprinot.
„Nav runa par to,” Bekija norāva somu no pleca un parādīja man to. „Bet par šo.”
Bo atkal bija pievēmis viņas somu.
„Tad kādēļ tu atstāji to vaļā?” jautāju viņai.
„Tāpēc, ka nedomāju, ka viņš arī brauks un vēlāk man aizmirsās.” Bekija dusmīgi teica. „Ko man tagad darīt, man nav dvieļa, segas un peldkostīma, jo tavs Bonaparts par to parūpējās.”
„Nu paldies dievam, šeit ir sporta centrs un visu var nopirkt, tu taču tāpat man piestādītu rēķinu, par to visu.” Es izvilku no savas somas naudas maku un mēs devāmies uz centra pusi.
„Suņus tur nelaiž iekšā.” Bekija atgādināja.
„Zinu, atstāšu viņu piesietu pie riteņu novietnes.” Es paskaidroju un kad nonācām pie ēkas atstājām Bo piesietu pie stienīšiem un pašas iegājām centrā.
„Hei, Stjū, nezināju, ka šodien strādā.” Bekija bija ieslēgusi savu flirtēšanas programmu un laida to pilnā sparā.
„Čau, Bekij, Kolīn, kā varu palīdzēt?” Stjū bija centra īpašnieka dēls un pa nedēļas nogalēm palīdzēja vecākiem centrā.
„Kolīnas suns pievēma manu somu, jau atkal, un tā kā viņai šoreiz nāksies visu atmaksāt, tad iegriezāmies labākajā sporta centrā, kur pārdod visu un to labāko.” Bekija pasmaidīja viņam un piemirkšķināja acis.
„Kolīn, kas tavam sunim ir pret Bekiju?” Stjū smejoties man jautāja.
„Nezinu, varbūt attieksme pret viņu, varbūt ja tu nebūtu tik noraidoša pret viņu, tad viņš vairs nevemtu.” Pasmaidīju Bekijai un pamirkšķināju acis.
„Ai nu beidz, sākumā es biju laba, līdz viņš pievēma manu somu pirmo reizi, tad viss mainījās.” Viņa skaidroja Stjū ne man.
„Stjū, viņai vajag somu, kas atbaida vemjošus suņus, peldkostīmu, kurā viņa izskatītos satriecošu un pievilinātu visus seksīgos čaļus kā magnēts, segu un dvieli, uz kuriem ir uzrakstīts: Esmu jūsu, ja vienīgi jums nav vemjošu suņu.” Es nosmējos.
