Aiz manis apstājās liels melns džips ar tonētiem logiem, ka pat nevarēja redzēt kas par cilvēkiem sēž tur iekšā.
Un tad Bo izlēma izlocīt kājas. Vienu brīdi viņš paklausīgi sēdēja aizmugurējā sēdeklī un baudīja vēju un saules gaismu, un nākamā brīdī viņš bija pārlecis pāri mašīnas malai un skrēja uz veikalu, kur pārdeva viņa iemīļoto steiku.
Vienu mirkli es ar pavērtu muti skatījos uz viņu, tad žigli atsprādzēju drošības jostu, atrāvu durvis vaļā un nedomādama skrēju pāri ceļam pakaļ sunim atstājot Bekiju vēl joprojām runājam pa telefonu un sašutušām acīm skatoties uz skrejošo mani un manu suni.
Kad nonācu līdz veikaliņam, Bo jau bija paspējis nočiept vienu jēlu steika gabalu un laizīja to. Steidzīgi atvainojos pārdevējai un solījos samaksāt par steiku, kad atgriezīšos pie viņas nākamajā iepirkšanās reizē. Pārdevēja pasmaidīja un iedeva papīra turziņu steika gabalam, kuru biju atņēmusi Bo un iemetu to iekšā, tad paķēru suni aiz kakla siksnas un vilku laukā no veikala.
Tikmēr aiz manas mašīnas bija sastājusies rinda un daži nepacietīgi taurēja. Bekija bija izlēkusi no mašīnas un centās nomierināt šoferīšus, kas stāvēja aiz melnā džipa, kas par brīnumu pacietīgi gaidīja un netaurēja kā citas mašīnas.
Klusībā nolādēju Bo un atverot durvis, kuras acīmredzot Bekija bija aizvērusi un liku Bo iesēsties atpakaļ mašīnā nometot gaļas gabalu uz aizmugurējā sēdekļa blakus viņam.
„Tu man apsolīji, ka viņš uzvedīsies godīgi.” Bekija nikna iesēdās mašīnā aizcērtot durvis.
„Kā pie velna es varēju zināt, ka viņš metīsies pakaļ gaļas gabalam?” jautāju viņai tik pat nikna, cik bija viņa. „Bo, tas ir tavs pēdējais steika gabals tavā mūžā.” Es noskaldīju, iedarbināju no jauna mašīnu un piespiedu gāzes pedāli, lai šķērsotu krustojumu. Apklusa taures skaņas un paskatījos atpakaļskata spogulī, lai redzētu, ka melnais džips vēl joprojām seko aiz mums. „Visi tik nepacietīgi, uzreiz taurē un lamājas.”
„Nu dā, ne jau visi grib sēdēt štoperī sestdienas rītā dēļ kaut kāda suņa, kam sagribējies steika.” Bekija vēl joprojām nikna paķēra telefonu un spieda numuru. „Un džips aiz mums netaurēja, viņš pacietīgi gaidīja, kad tu atgriezīsies.”
„To es pamanīju, vismaz kāda cilvēciska būtne.” Nosmējos un nogriezos uz sāna ceļa, kas veda pie ezera. Džips darīja tāpat. Un es saraucu pieri.
„Atgriežoties pie sākuma. Kā tu domā ko Ričards dara pilsētā?” Bekija jautāja pielikdama pie auss telefonu.
„Nezinu un man vienalga.” Sašķobīju seju riebuma grimasē un mēs abas sasmējāmies.
„Sūzan, man nācās pārtraukt sarunu, Kolīnas suns skrēja pēc sava sapņa steika.” Bekija nosmējās telefonā un klausīdamās atbildē sakārtoja matus. „Nē, mēs ar Kolīnu laižam pie ezera paslēpot uz ūdens kopā ar seksīgiem slēpotājiem, vēlies pievienoties?”
Es klausoties viņu sarunā paskatījos atpakaļskata spogulī, lai pārbaudītu džipu, bet tā tur vairs nebija. Vienīgais ceļš, kas nogriezās no šā bija vecā Hodžina kunga māja, kas atradās ezera pretējā pusē. Varbūt kaut kādi radi, bet es nekad nebiju dzirdējusi par tādiem. Viņš vija vecs sirmgalvis, kas gandrīz nekad nepamet savu māju, un viņa ezera krasts sāka aizaugt, jo viņš jau bija par vecu, lai kaut ko darītu pats un par spītīgu, lai ļautu kādam citam palīdzēt.
