„Un tu domā, ka pēc vakardienas, tu šodien vari kaut kur doties?” viņa pienāca man klāt un sakrustoja rokas.
„Un ko tad tādu es vakardien izdarīju?” es teicu arī sakrustodamas rokas pēc tam kad biju nolikusi somu zemē.
„Tu vakardien pārradies mājās pēc norunātā laika.”
„Mēs jau to izrunājām vakardien, vai mēs turpināsim arī to šodien?” es noteicu izbolīdama acis un skatoties uz melno labradoru, kas gulēja atpūtas istabā uz dīvāna.
„Kolīn, tu zini, ka es uztraucos un negribu tevi ierobežot...”
„Tad neierobežo!” dusmīgi atcirtu.
„Bet, kopš tava tēva nāves es...” viņa aprāva teikumu, lai sažņaugtu plaukstas kopā un novērstu skatienu.
„Mamm, es saprotu, bet tādēļ jau nevar mani turēt visu laiku mājās un uzlikt mājas arestus, kad es kaut ko neizdaru tev pa prātam.” Es paskatījos uz viņu un centos izdomāt kā nomierināt viņu.
„Jā, bet... es tomēr uztraucos.” Pa viņas vaigu noritēja asara un rokas sevi apskāva.
„Mamm, vai tu man uzticies?”
„Jā, meitiņ, protams, uzticos, bet tu nevari man lūgt, lai neuztraucos, es tomēr esmu tava māte.” Viņa skatījās uz mani ar asarainām acīm.
„Es zinu, ka esi mana māte un tu uztraucies, bet tu uztraucies par niekiem, man ir jau septiņpadsmit gadi un es varu par sevi parūpēties, kad neesmu mājās. Un vēlos, lai tu man uzticies tik daudz, lai varētu palaist grožus vaļīgāk.” Es teicu piegājusi viņai klāt un aplikdama rokas viņai apkārt. „Un es apsolu, ka uzvedīšos kā pienākas.”
„Tu vienmēr esi bijusi tik apzinīga.”
„Un kur tad ir tā problēma?” es viņai jautāju.
„Vienkārši nevēlos arī tevi pazaudēt.” Viņa mani cieši apskāva un noskūpstīja mani uz galvas.
„Tu nepazaudēsi.” Es mazliet atvirzījos. „Vai tagad varu braukt uz ezeru?”
„Laikam jau vari, varbūt paņem līdzi Bo?” māte jautāja paskatoties uz vēl joprojām guļošo labradoru.
„Mamm...”
„Viņš nekad netiek izskrieties un es justos mazliet mierīgāka, ja viņš tev būtu līdz.” Viņa lūdzoši skatījās uz mani.
„Nu labi, bet Bekija nebūs laimīga.” Es teicu paņemot suņa siksnu no āķīša pie durvīm.
„Bekijai, nekad nekas nepatīk.” Mana māte teica vēl joprojām skatoties uz mani.
„Tā gluži nav.” Es teicu. „Bonapart, nāc nu puika, laižam pie ūdeņiem!” uzsaucu sunim, kurš izdzirdējis savu vārdu tūlīt pacēla galvu, bet ieraudzījis siksnu rokās uzreiz bija laukā no dīvāna un luncinot asti pieskrēja pie manis.
„Kolīn, meitiņ?” māte sagaidīja, kad paskatos uz viņu un tad turpināja, „Piedod man par vakardienu.”
Pasmaidīju viņai un atvēru durvis izlaižot Bo sev pa priekšu tad viņam sekoju. Piegāju pie sava mašīnas. Man bija Mercedes Benz kabriolets, kas man tik ļoti patika, ka nevēlējos nevienu citu mašīnu, lai ko arī mana māte teiktu par drošību. Bo uzreiz pārleca pār durvīm un ieleca priekšējā sēdeklī un ērti iekārtojās, kamēr es apgāju apkārt mašīnai, uzmetusi aizmugurējā sēdekļa somu un attaisījusi durvis iekārtojos pie stūres.
„Laikam tev durvis nav šķērslis, Bo, bet sēdēt gan tu sēdēsi aizmugurē.” Paskatījos uz viņu un pametu ar galvu uz aizmugures pusi. Suns žēlīgi uz mani paskatījās un tad nokāris galvu pārleca uz aizmuguri. „Kā tu nesaproti, aizmugurē būs lielāks vējš nekā priekšpusē, vai tad tur nav tas kaifs? Un Bekijai nepatīk sēdēt aizmugurē, lai dotu tev priekšroku.”
Bo paskatījās uz mani un izkāra savu garo mēli. Ieliku aizdedzē atslēgu, iedarbināju mašīnu un atpakaļgaitā izbraucu no pagalma.
Bekija dzīvoja pilsētas pretējā pusē un lai pie viņas tiktu, jāizbrauc cauri visai pilsētai. Kādēļ viņa dzīvoja tik neizdevīgā vietā? Nu labi varbūt pie vainas ir materiālā puse, jo Bekijas ģimene nebija bagāta, bet nebija arī nabaga, tādas ģimenes sauc par vidusmēra ģimenēm. Viņai bija māja, divas mašīnas, viena bija vēcāku un viena bija bērnu, kuru Bekija dalīja ar savu vecāko brāli, kad viņš atbrauca no koledžas.
Savukārt mums ar mammu, nekad netrūka naudas, mums tās bija pāru pārēm, kas nāca no tēva uzņēmuma, kuru tagad vadīja māte ar padomdevējiem. Mums bija liela māja, kura mums abām un sunim bija daudz par lielu, bet mamma nevēlējās māju pārdot, jo tajā bija atmiņas par tēvu. Man bija divas mašīnas, mans mazulītis Mercedes Benz un Toyota džips, kuru māte man nopirka gandrīz uzreiz pēc tēva nāves. Un viņai pašai bija Volvo, jo viņa kaut kur bija lasījusi, ka tā esot visdrošākā mašīna pasaulē.
Mans tēvs nomira auto avārijā gandrīz pirms diviem gadiem. Pa ceļam no darba uz māju viņš kā vienmēr bija devies pa apkārtceļu, lai izvairītos no pilsētas sastrēgumiem. Apkārtceļš veda caur mežu, kas ieskāva pilsētu. Bet šoreiz viss neizvērtās tik gludi kā parasti, no meža izleca milzīgs buks un aizķēra tēva auto priekšu, no trieciena mašīna sasvērās pa labi un tēvs nepaspēja noreaģēt un ietriecās mūžvecā eglē saspiežot mašīnas priekšgalu un no trieciena tēvs uz vietas bija miris. Tāds vismaz bija policijas ziņojums.
