„Jā, piedod, tie noteikti bija nervi, es nebiju gaidījusi, ka tu...” es nepabeidzu un apskāvu viņu ciešāk.
„Piedod par to, tie arī noteikti bija nervi.” Viņš iesmējās.
„Kolīn, tava istaba izskatās pēc buduāra.” Romāns novērtēja uzsēzdamies uz galda un norādīdams uz lielo gultu.
„Nav tiesa.” Es protestēju. „Izskatās pēc normālas istabas.”
„Nu kā teiksi.” Viņš iesmējās un atkal pievērsās Bekijai, kura bija uzvilkusi rīta svārkus un pienāca pie viņa, lai noskūpstītu tieši uz lūpām.
Es novērsos, jo tas bija pārāk personīgi. Donato apskāva mani ciešāk vienu roku uzlikdams man uz ceļa. Pirkstu kauliņi bija nobrāzti. Pēkšņi atcerējos par Ričardu.
„Ričards.” Es tikai pateicu.
„Viņš vairs tev neuzbāzīsies, tā lieta ir nokārtota.” Viņš izstaipīja pirkstus.
„Ko tu...”
„Nejautā to, ko patiesībā nevēlies dzirdēt.” Viņš maigi noteica.
„Oki.” Es pieglaudos viņa krūtīm un viņa rokas saslēdza manu augumu. „Vai jūs paliekat?”
„Lai cik vilinošs būtu piedāvājums, tomēr nē, gribēju pārliecināties, ka viss ir kārtībā, un atdot tavu somiņu, kā arī atdot mašīnu.” Viņš paspieda manus plecus un noskūpstīja galvvidu. „Un man liekas, ka tava māte no rīta ienākot tavā istabā un redzētu divus nepazīstamus džekus blakus tev un Bekijai, viņu ķertu trieka.”
„Nu jā, piemirsu.” Iesmējos un iztaisnoju kājas uz mīkstā paklāja.
Viņš pasmaidīja manos matos, noglauda manus matus un ievilka elpu tajos. Tad viņš piecēlās kājās un pierāva mani arī augšā. „Rom, izbeidz, tam vēl laika pietiks, mēs pazūdam.”
„Ok.” Romāns vēl pēdējo reizi noskūpstīja Bekiju, pamāja man un izgāja no istabas.
„Ja kaut kas notiek, jums ir Romāna telefona numurs. Rīt iesim nopirkt tev jaunu telefonu.” Donato paziņoja un pieliecās un noskūpstīja manu pieri. „Nekādu šausmu stāstiņu!”
„Labi jau labi.” Pasmaidīju un pamāju uz atvadām.
Donato ar Romānu pazuda tumsā tik pat klusi kā bija atnākuši. Bekija staroja kā saulīte, bet es vēl joprojām lauzīju galvu par Ričardu.
„Viņš lieliski skūpstās.” Bekija lēkāja man apkārt kā maza meitenīte pēc čupa-čupsa. „Vienkārši fantastiski.”
„Aha, to varēja manīt.” Es nosmējos un atvilku gultas segu, lai iesēstos tajā un iekārtotos uz gulēšanu.
„Tagad man nenāk miegs.” Viņa nodzēsa gaismu un ielēca man blakus gultā. „Labi, ka tev ir divguļamā gulta, citādi man būtu atkal jāguļ zemē, kā citas reizes.”
„Parūpējos par tavām ērtībām.” Nožāvājos un pagriezos uz sāniem.
Pēc mirkļa sapratu, ka istabu piepludina savāda skaņa. Pagriezos un pamanīju, ka Bekiju apgaismo telefona gaisma un viņa kaut ko raksta.
„Ko tu dari?” jautāju aizmiegusi aci no gaismas.
„Rakstu īsziņu Romānam.”
„Ak, Dievs, nevari sagaidīt rītdienu?” jautāju uzvilkusi spilvenu pār galvu.
„Aizmirsu novēlēt labu nakti.” Viņa iesmējās un pēc brīža saņēma atbildēs pīkstienu. „Viņš mums abām novēl labi izgulēties.”
„Aha, tagad ej gulēt.”
„Neesi tāda īgņa. Tikai tāpēc, ka Donato tevi nenoskūpstīja. Nākamreiz ņem un pati noskūpsti.” Viņa nomurmināja, nolika telefonu uz blakus galdiņa un iekārtojās ērtāk gultā. „Labu nakti.”
„Tev arī.”
Iepīkstējās telefons un es salecos. „Velns, Bekij izslēdz skaņu.”
„Piedod, aizmirsu.” Bekija izlasīja īsziņu un padeva telefonu man. „Šoreiz tev.”
„Ko?” es pacēlu galvu un paņēmu telefonu.
Bekij, tālāk iedod lasīt Kolīnai!
Ceru rīt vēlēsies mani redzēt, jo mūsu randiņš neiznāca gluži, kā vēlētos. Sūtu bučas, lai rādās labi sapņi. Donato
Tagad man pašai vairs nenāca miegs. Pieslējos sēdus un sāku rakstīt.
„Hei!” Bekija nomurmināja.
„Es samaksāšu tavu telefona rēķinu.” Es nomurmināju.
„Un kas tagad ir aizrāvies?”
„Ej gulēt.” Iesmējos un iemetu viņai ar spilvenu.
Muļķīgs jautājums, protams, vēlos tevi atkal satikt. Sūtu vēl vairāk bučas UN, lai tavos sapņos rādos tikai un vienīgi ES. K
Nosūtīju īsziņu un atslīgu atpakaļ spilvenos. „Bekij?”
„A,” viņa spilvenā norūca.
„Vai var iemīlēties vienas dienas laikā?” es jautāju knibinādama Bekijas telefona podziņas.
„Pavisam noteikti, ar mani tā šodien notika.” Viņa pagrieza galvu pret mani un pasmaidīja. „Ja atrod ideālo, tad nav vajadzīgi lieki jautājumi.”
„Tev taisnība. Viņš ir ideāls.” Es pasmaidīju, kad atskanēja īsziņas signāls.
Par to nešaubies, jo tu vienmēr esi manās domās, kāpēc lai nebūtu arī sapņos. :*
„Viņi ir ideāli.” Viņa nočukstēja un vienā mirklī bija aizmigusi.
Noliku viņas telefonu uz galdiņa un pasmaidīju.
Šī bija viennozīmīgi visdīvainākā un satraucošākā diena manā mūžā. Pēc mirkļa jau biju aizmigusi.
