„Ha, mums jau sen ir sākušās vasaras brīvdienas.” Romāns teica.
„Kā tā, vai tad koledžā nav jāmācās divtik?” es jautāju.
„Nē, ja esi pa pusei ģēnijs un vari ierasties tikai uz nozīmīgiem testiem.” Viņš paskaidroja, sākdams liet vēl vienu kokteili.
Tad iezvanījās Donato telefons. Viņš atvilka vienu roku no mana vēdera un sāka rakāties jakā, kas vēl joprojām bija man mugurā.
„Ko?” viņš strupi iesāka. „Ko?” viņš atkārtoja slejamies pilnībā sēdus, ka es pierausos sēdus un atbalstījos ar vienu roku pret viņa celi. „Labi, mēs tūlīt braucam. Nē, neko nedari, atstāj kā ir.” Viņš atvienoja un paskatījās uz Romānu. „Vincents ar Gabrielu sākuši sekot Ričardam, kas devies uz Kolīnas māju.”
Man aizrāvās elpa un es pieliku roku priekšā mutei. „Mamma.”
„Viņai nekas nekaiš, Vincents viņu apstādināja pirms viņš sasniedza durvis.” Donato satvēra manu roku, kas bija uz ceļa un viegli to saspieda, „bet mums jādodas uz turieni, jo Vincents mazliet pārcentās.”
Pamāju un cēlos kājās. Romāns pierāva kājās viegli iereibušo Bekiju un stūma laukā no lapenes. Donato izrāva no kontakta mūzikas centru un izslēdza apgaismojumu, saņēmis manu roku mēs devāmies pakaļ Romānam un Bekijai, kas jau sēdās mašīnā. Kad biju piesprādzējusi drošības jostu, Donato sāka braukt.
„Kolīn, piedod, ka jautāju, bet kas starp jums ar Ričardu notika?” Romāns klusi jautāja.
Es sarāvos un strauji nolaidu skatienu uz savām klēpī saliktām rokām.
„Kolīn, varbūt vajag izstāstīt, lai viņi zina, ar ko viņiem ir darīšana.” Bekija uzlika man uz pleca roku un es no pieskāriena vēlreiz sarāvos. „Es esmu blakus.”
Es paskatījos uz Donato, kurš uzmanīgi vadīja mašīnu, bet kad juta manu skatienu viņš pasniedzās pēc manas rokas un iedrošinot to pielika pie lūpām.
„Gandrīz pirms diviem gadiem nomira mans tēvs, pēc nedēļas Ričards kā vienmēr ieradās pie manis uz mājām. Mamma nebija mājās, jo viņai bija jākārto dokumenti par uzņēmumu. Viņam bija savādākas domas par manējām, kas jādara, kad jāmierina cilvēks, kurš tikko zaudējis tēvu.” Es apklusu un ievilku elpu. „Viņš sāka man uzmākties, es nebiju spējīga pretoties, jo viņš bija daudz spēcīgāks par mani.” Jutu, ka Donato roka sāk sāpīgi spiest manu roku un viegli pakustināju pirkstus, viņš atslābināja tvērienu. „Tad pārradās mājās mamma un viņai līdz bija Bekija, kas bija atbraukusi tajā pašā momentā, kad mamma. Kad viņas ieraudzīja, kas notiek, viņas atrāva viņu no manis un mana māte pret viņa galvu sašķaidīja savu labāko vāzi. Tikmēr Bekija palīdzēja man.”
„Policija...” Romāns iesāka.
„Ričards piedraudēja, ja mēs izsaukšot policiju, viņš atgriezīsies un nodarīšot visu līdz galam, un Kolīna ar mammu jau tā bija cietušas, ka no uztraukuma viņas piekrita.” Bekija paskaidroja.
Es vairs neklausījos tikai mēmi skatījos uz priekšu caur stiklu. Jutu Donato mierinošo rokas spiedienu un īkšķa glāstu, bet jutu, ka viņš ir nikns. Viņam nemanāmi trīcēja rokas, un ātrums mašīnai bija milzīgs. Varēja saprast, ka viņš pēc iespējas ātrāk grib nonākt pie Ričarda. Es uzliku otru roku uz viņa rokas, viņš paskatījās uz mani.
„Piedod, ka tev nāksies to redzēt.” Viņš vienkārši teica.
„Ko tad?” es izmisusi jautāju.
Bet viņš neatbildēja, viņš strauji nobremzēja aiz melnā džipa, atrāva savu roku no manis un izleca no mašīnas. Es taisījos sekot, kad Romāna roka apstādināja mani.
„Dāmas paliek mašīnā.” Viņš teica un izkāpa no mašīnas.
Bekija paliecās uz priekšu un skatījās caur stiklu kopā ar mani. Mēs redzējām, kā Donato pierauj kājās Ričardu, kurš bija apdullis no sitiena pa galvu, bet sāka nākt pie samaņas. Donato pāris reizes paplikšķināja pa vaigiem, lai atjēdzas un kad Ričards atvēra acis, viņš ietrieca dūri Ričardam sejā, tā, ka viņš atkal zaudēja samaņu.
Es pieliku roku pie mutes un redzēju, ka Bekija arī izdarījusi to pašu. Romāns atvēra džipa bagāžas durvis un Donato ar Vincentu tur iemeta samaņu zaudējošo Ričardu. Tad viņš pagriezās pret Gabrielu un kaut ko pateica. Pats iesēdās mašīnā pie stūres, Romāns viņam blakus un Vincents aiz viņiem, bet Gabriels devās pie mums. Melanis džips pazuda tumsā.
Kad Gabriels iesēdās mašīnā, viņš neko neteica. Vispirms aizveda mani uz māju, kur es izkāpu un Bekija izkāpa kopā ar mani, pasakot Gabrielam, ka palikšot pie manis.
„Mašīnu dabūsi atpakaļ rīt.” Viņš pasmaidīja un aizbrauca.
Rakstiet komentārus..
