Pamāju un piecēlos kājās, nolēcu no sola un kopīgi devāmies mazliet prom no burzmas. Viņš apstājās pie viena no lielā parka ozola, no kurienes varēja saskatīt gandrīz visus ballētājus. Novilka jaku un nometa to pie koka stumbra zemē.
„Sēdies virsū.” Viņš piedāvāja pats apsēzdamies man pretī ar skatu pret cilvēkiem. „Ko tu vēlies man jautāt?”
„Kāpēc es?”
„Labs jautājums, uz kuru es pats nezinu atbildi.” Viņš iesmējās pats par sevi. „Kopš es tevi šodien ieraudzīja, es nespēju atraut no tevis acis. Tu mani pievilki kā magnēts. Vēl joprojām pievelc. Varbūt tas ir liktenis, varbūt mums ir lemts būt kopā un mūsu ķermeņu valoda mums to saka priekšā.”
„Un Bekija ar Romānu?”
„Kā jau šodien biji pamanījusi, no sākuma viņš meta acis uz tevi, tā cenzdamies man ieriebt, bet kad viņš ieraudzīja Bekiju viss mainījās, gluži tā, pat kā man. Es nezinu, kā lai vēl tev skaidrāk to visu paskaidro.”
„Nevajag, es saprotu.” Es paskatījos uz savām kurpēm.
Viņš saņēma mani aiz zoda un pacēla manu galvu, līdz mūsu skatieni sastapās. „Tu jūti to pašu vai ne?”
Es tikai viegli pamāju ar galvu un ar to pietika, lai viņš mani ievilktu sev klēpī un cieši apskautu. Vienkārši turēja rokās. Un turēja tik ilgi, kamēr pirmā dziesma no grupas repertuāra bija izskanējusi, tad viņš piecēlās un parāva mani sev līdz. Sākām jau iet atpakaļ pie Bekijas un Romāna, kad atcerējos par viņa jaku.
„Ej vien tālāk. Tūlīt būšu atpakaļ.” Pateicu un aizskrēju atpakaļ pie ozola. Pasniedzos pēc jakas un kad to biju satvērusi, kāds smagi iesita man pa galvu.
„Kolīn, mīļumiņ, mosties!” Donāto maigi man glāstīja matus un vaigus. „Romān, atnes kaut ko dzeramu, tikai ne alkoholisku.”
Saspiedu acis cieši kopā un kad atvēru tās, ieraudzīju Donāto pārliekušos par mani un Bekiju mīņājamies turpat blakus.
„Kas notika?” es klusi pajautāju. Ieelsos, ka pa galvu izgāja asa sāpe.
„Tu neatceries?” Bekija jautāja.
Donato ciešāk savilka savas rokas ap mani. „Kolīn, mīļumiņ, kas tev iesita?”
„Es neredzēju, viņš pienāca man no mugurpuses, bet tas noteikti bija čalis, jo pamanīju viņa kurpes, kad noliecos pakaļ tavai jakai.” Es pieliku roku pie galvas un paskatījos pēc tam uz pirkstiem. Paldies dievam asiņu nebija.
„Tas droši vien bija Ričards.” Bekija minēja.
„Nezinu, es jau teicu, ka viņu neredzēju.” Es centos piecelties, bet Donato man neļāva. „Man jau ir labāk, tiešām.” Es pieliku roku viņam virs uzacs un noglāstīju to.
„Tikai lēnām.” Viņš teica. „Vispirms apsēdies.”
„Dabūju apelsīnu sulu.” Romāns bija atpakaļ un sniedza glāzi Donato, kurš to paņēma un iedeva man.
„Paldies.” Es pateicos viņiem abiem un iedzēru malciņu. „Vai tagad varu celties, es jūtos muļķīgi.”
Izskatījās, ka Donato nekad negribētu mani laist vaļā, bet mirkli vilcinoties viņš palīdzēja man piecelties. Aplicis man apkārt rokas, viņš turēja mani apskautu visu laiku, kamēr biju izdzērusi visu sulu.
„Laikam ballīte būs jāpārtrauc, ko?” jautāja Romāns.
„Nē, nevajag,” es protestēju un paskatījos uz Donato. „Tiešām, ar mani viss ir kārtībā, man nereibst galva, man pat vairs nesāp. Manis dēļ nav jāpārtrauc ballīte.”
„Nu labi, bet kā būtu ja mēs to turpinātu citur nevis šeit, tur būs labāka mūzika, nekā šis, es pat nezinu kā, lai to nosauc.” Donato iesmējās.
„Čīgāšana?” Romāns izpalīdzēja izvilkdams telefonu no kabatas.
„Jā, laikam gan.” Donato iesmējās un mēs ar Bekiju saskatījāmies.
Kā gan divas meitenes, kuras no rīta bija vienas bez puišiem, dienas laikā bija ieguvuši visuzticīgākos, vispievilcīgākos puišus pilsētā un kur nu vēl nerunājot par štatu vai visu valsti.
„Hei, Cento, mēs laižamies pie Hodžina, jūs ar mums?” Romāns nobēra klausulē.
„Cento?” jautāju.
„Vincento, no itāļu valodas.” Paskaidroja Donato.
„Nu labi tad tiekamies vēlāk.” Romāns ielika kabatā telefonu. „Viņi pašreizējā momentā copējot dvīnes.”
„Ne jau o’Nīla dvīnes?” jautāja Bekija.
„Viņš neminēja vārdus.” Romāns aplika roku Bekijai ap gurniem un vilka uz mašīnas pusi. „Ā, starp citu, būs jābrauc ar tavu mašīnu, Kolīn, jāatstāj sīčiem mašīna.”
„Oki.” Īsi atteicu un devos nopakaļ viņiem, kamēr Donato aplika man ap pleciem savu jaku.
„Tev bija zosāda.” Viņš piebilda. „Tu gribi braukt?”
„Tev taču patīkot vadīt, kad vien varot.” Pasniedzu viņam atpakaļ atslēgas un iekāpu pasažieru krēslā, kamēr Romāns iesēdās aizmugurē kopā ar Bekiju. „Turklāt, nesen kāds man iebelza pa galvu un diez vai būtu prātīgi man vadīt auto.”
„Tu sāc mani iepazīt.” Viņš iedarbināja mašīnu ieslēdza atpakaļgaitu un izbrauca no laukuma, saņēma atkal manu roku un viegli saspieda to. Paskatījos uz viņu un sasmaidījāmies, kad pamanīju, ka viņš arī paskatījās.
„Starp citu, kur mēs braucam?” Jautāja Bekija no aizmugures.
„Pie Hodžina, nu tam kam ir māja ezera pretējā pusē, mēs esam viņa vienīgie mazbērni.” Romāns paskaidroja pietiekami skaļi, lai es arī to dzirdētu.
„Es nezināju, ka Hodžina kungam bija bērni un kur nu vēl mazbērni.” Es piebildu.
„Viņam bija viens dēls, mūsu tēvs, bet viņš gandrīz pirms diviem gadiem nomira avārijā un tikai tad mēs uzzinājām par mūsu vectēvu. Viņi abi bija sastrīdējušies un gandrīz visu mūžu nebija sarunājušies, pateicoties testamentam, mums beidzot izdevās sadzīt pēdas vectēvam un te nu mēs esam. Viņš tika pie četriem mazbērniem vienas dienas laikā.” Romāns izpleta rokas.
„Nu gandrīz tā pat kā mēs tikām pie puišiem – vienas dienas laikā.” Bekija salīdzināja un Donato ar Ramonu skaļi iesmējās. „Jūs puiši laikam to darāt vienreiz un tā kārtīgi, vai ne?”
„Bez šaubām.” Donato pasmaidīja man un saspieda manu roku. „Vismaz vectēvam būs izpalīdzīgas rokas, kas savedīs kārtībā viņa māju un apkārtni.”
„Tas labi, jo citu cilvēku palīdzību viņš noraidīja un man sāka palikt viņa žēl.” Es atbildēju.
„Tev vienmēr visu ir žēl.” Bekija pasūkstījās.
„Un tev vienmēr ir bijis vienalga.” Es atbildēju ar to pašu.
„Ē, meitenes vai jūs plēšaties?” Jautāja Romāns.
„Nē, mēs tā parasti uzvedamies, sāc pierast skaistulīt.” Bekija paplikšķināja viņam pa vaigu.
„Jā, Romān, kad mēs plēsīsimies, tad pat jūs abi kopā mūs nevarēsiet izšķirt.” Es atbildēju.
„Tik traki, ko?” Donato jautāja.
„Vienreiz tā bija.” Es teicu. „Un joprojām saku, ka tas bija mans lācītis.”
Donāto sāka smieties, Ramons palika ar muti vaļā, bet Bekija sāka strīdēties pretī. Tā visu atlikušo ceļu līdz Hodžina kunga mājai mēs plēsāmies, kuram tad īsti piederēja tas lācītis, kad mums bija tikai desmit gadi........
Rakstiet komentārus..........
