Life is not the Disney's world. Prologs.10

Nezinu, vai man būs spēks un laiks turpināt šo stāstu, bet ja šis stāsts tiks turpināts, tad daļas būs retāk. Izsakiet, lūdzu savu viedokli.




Atvēru skolas durvis un skrēju prom, bija sākusies stunda līdz ar to mazāk ziņkārīgo skatienu. Manas acis pildījās ar asarām. Man šķita, ka esmu jau pieradusi, ka mani apsmej, bet šoreiz bija jau par traku. Manas mantas tika ar varu atņemtas un tad tās piedzīvoja lidojumu no trešā stāva, tas jau nebūt nav nekas, kad mantas biju salasījusi man virsū tika uzliets sīrups, vispār es ļoti ceru, ka, tas bija sīrups. Katru dienu man vajag pārdzīvot klasesbiedru ņirgas, katru dienu jāklausās ko viņi jaunu izdomājuši, bet ir, kas tāds, kas atkārtojas vienmēr, kāds mani nekad neapsmej, jo viņš zin, kas es esmu.

Ieskrienu mājās un aiz manis aizcērtas durvis. Viesistabā sēž mamma ar Džesiku. Ieeju istabā un somu aizlidinu pie galda, pati iekrītu krēslā pie loga. Es necenšos apslēpēt asaras, tik ilgi cietos, lai katru dienu skolā nesāktu raudāt, bet šoreiz man, tas bija par daudz, šoreiz es vairs nespēju to visu paciest. Pie manām durvīm pieklauvēja, tas lika man salekties. Tās atvērās un tur stāvēja Džesika ar mammu. Es negribēju ar viņām runāt, es negribēju runāt ar nevienu, kā tikai ar vienu cilvēku, kurš mani saprastu, kurš reiz izjuta to pašu, ko izjūtu tagad es. Bet viņa šeit nav, viņš no tā visa bija aizlaidies, tur kur viņš bija tagad, viņš bija vēlams cilvēks un līdz ar to viņam vairāk nepietika laika man, es biju atstāta novārtā.

Novilkusi netīrās drēbes no ķermeņa iegāju vannasistabā. Drēbes sametu netīrās veļas grozā un iekāpu dušā. Kad esmu nomazgājusies uzvelku treniņbikses un platu melnu kreklu. Izeju no vannasistabas un ierāpjos gultā.

Man nevajag bagātības, ko piedāvā vecāki, man, tas nav vajadzīgs. Mūsdienās draugus var iegūt tikai ar bagātībām, bet tie nav īsti draugi, tie ir cilvēki, kas vēlas no tevis iegūt labas mantas. Ielieku austiņas un ieslēdzu mūziku, aizveru acis. Iegristu tumsas apskāvieno, vienīgā drauga apskāvienos. Kad atveru acis jūtu tik pazīstamo, sen nejusto smaržu. Sen aizmirsto, spēcīgo apskāvienu. Pagriežos pret puisu, un apskauju viņu. Savu seju paslēpju pie Harija kakla un ļaujos asarām. Viņš mani mierina, maigi glaudot manus matus.

Pamostos no tā ka mamma mani no lejas sauc. Atveru acis un lūkojos griestos, man krūtīs nepatīkami ieduras, kad saprotu, ka Harija klātbūtne bija tikai sapnis. Dodos lejā pie mammas, koridorī stāv Harijs, es neskrienu pie viņa, es stāvu trepju vidū un lūkojos uz viņu. Viss ko vēlējos viņam teikt ir pazudis kaut kur gaisā, es nevēlos krist viņu apskāvienā, es nezinu vai šis vēl ar vien nav sapnis. Pagriežos un paslēpjos savā istabā, zinu, ka viņš tūlīt atnāks, zinu, ka viņš stāstīs, kapēc nav man zvanījis, rakstīji vai braucis ciemos, viņam vienmēr ir vieni un tie paši attaisnojumi, viņš vienmēr brauc pie manis, kad problēmas ir viņam, par manām problēmām, sāpēm, viņš nav interesējies nekad. Draugs kurš man tik ļoti ir vajadzīgs, kurš man ir teicis, ka palīdzēs vienmēr, izrādās ir melis, liekulis.

Atveras durvis un viņš ienāk istabā. Viņš apsēžas man blakus un sāk stāstīt savu sāpi, savu problēmu. Kad viņš ir pabeidzi, viņš pasakās, ka uzklausīju un aiziet.Tagad man ir arī jānes viņa sāpe. Kad durvis ir aizvērušās, es iekliedzos, es turpinu kliegt, jo tikai tā spēju izlādēties.

Durvis atveras un uz mani lūkojas apjucis Harijs. Paķeru uz zemes stāvošo grāmatu un lidinu to uz viņa pusi, tā atsitas pret sienu un nokrīt pie Harija kājām.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-2/747259

P.S. Nosaukums, iespējams tiks mainīts. SatansPrincess