local-stats-pixel

Life is like a piano. (D) 155

127 0

Plusiņus un komentārus, mīļie lasītāji! :)

~~

- Celies, Daniel, - Atkal Beatrise, es nevarēju noticēt, ka mana pusotra stunda bija iztecējusi tik ātri. 

- Es ceļos, brīva, - Dzirdēju, kā aizcērtas durvis, laikam nevēlējās ar mani palikt vienā istabā. Izlīdu no gultas un spogulī apskatījos savu plecu, asinis nebija tecējušas, viss dzīst. 

Atvēru uzvalka maisu, tas bija vienkārši melns uzvalks. Bija tik ideāli, cik vien varēja būt. Uzvalka komplektā ietilpa bikses, žakete, veste un baltais krekls. Es ģērbos ātri, jo zināju, ka ir maz laika. Novērtēju bija labi, es nespēju izlemt vai dzert pretsāpju tableti vai nedzert. Plecs smeldza, bet bija daudz labāk nekā iepriekš.

Es paņēmu Beatrises kurpes un izgāju no istabas, viņa sēdēja virtuvē pie galda un dzēra kafiju. 

- Tavas kurpes, - Es pasniedzu viņai kurpes, viņa jau laikam dzēra nez kuro kafijas tasīti kafijas. Es paņēmu pretsāpju zāles un izdzēru divas, šīs bija bez miega efekta, bet palīdzēja mazāk nekā iepriekšējās, bet vakaram derēs.

- Paldies, - Beatrise noteica un uzģērbu kurpes. Uzreiz kļuva garāka, bet vienalga bija mazāka par mani. Pēc mirkļa iezvanījās telefons, mūsu limuzīns bija piebraucis.

- Ejam, - Es tikai ātri noteicu. Uzmetu mēteli un redzēju, kā Beatrise taisās. Izgājām no dzīvokļa un devāmies uz liftu. Es uzspiedu pirmā stāva pogu un redzēju, ka Beatrise mazliet izbrīnās.

- Kāpēc mēs nebraucam uz stāvvietu?, - Viņa jautāja, laikam šo daļu biju mazliet piemirsis izstāstīt.

- Tādos pasākumos neierodas ar mašīnu, bet gan ar limuzīnu un pa sarkano paklāju, - Es noteicu, izskatījās, ka Beatrise nebija īpaši laimīga, bet centās to neizrādīt.

Izgājām no ēkas, tās priekšā jau stāvēja šoferis un gaidīja, kad mēs nāksim. Šoferis atvēra durvis, es palaidu Beatrisi pa priekšu un pēc tam iekāpu aiz viņas. Durvis aiz mums aizvērās. Es atkal pamanīju to, ka Beatrise sēdēja ar lielu distanci no manis, tā neuzticība grauza kā kāmis. 

- Pasākumā mūsu distance būs mazliet jāsamazina, - Es noteicu, viņa paskatījās uz mani ar izbrīnītu skatienu it kā es būtu pateicis, kaut ko galīgi aplamu.

- Ko vēl ne?, - Viņa man atcirta, to es biju gaidījis. 

- Lai gan skatīsimies pēc situācijas, - Viņa man tikai uzmeta skatienu, kas liecināja, ka viņa neko tādu nepieļaus.

Pēc gara un klusa brauciena, mēs bijām klāt. Pirms šoferis atvēra durvis, es noteicu, - Uz priekšu, - Es izkāpu pirmais, pēc manis Beatrise. Mēs bijām zibspuldžu ielenkumā kā parasti, jauna, bet drīzāk jau veca, sensācija. Gan jau mana un Beatrises bilde būs uz katra otrā žurnāla vāka. 

Pēc mirkļa mēs bijām iekšā, nodevām mēteļus un iegājām iekšā. Visa zāle bija grezna kā parasti, bet tas bija tikai foajē, izstāde būs daudz parastāka un baudāmāka. Mēs gājām tālāk, es redzēju, ka Beatrisi saista mākslas darbi, kas bija izlikti.

Jutu, ka kāds pieskaras ar roku pie mana pleca, es automātiski pagriezos. Tas bija tēvs, kura roka uzgūla uz mana pleca. Viņš paspieda manu roku, aša sāpe caurdūra plecu, bet es centos to neizrādīt.

- Sveiks, Daniel, - Viņš uzrunāja mani. Mana roka savilkās dūrē, bet pēc mirkļa es to atlaidu, tādā veidā nomierinoties.

- Labvakar! Beatrise, - Es ar roku pamāju viņas virzienā, kaut gan man bija vienalga vai viņi iepazīsies vai nē.

- Beatrise, - Viņš pasmaidīja un novilka viņas vārdu. Beatrise pastiepa roku, tēvs to pagrieza un noskūpstīja. Kārtējās viņa pielīšanas metodes, bet tās laikam neiedarbojās uz Beatrisi.

- Labvakar!, - Beatrise sasveicinājās tāpat kā es.

Tēvs pamāja ar roku, kādas sievietes virzienā. Viņa līgani pietuvojās mums. Kleita bija melna, ar lielu šķēlumu, kas atklāja viņas kājas un milzīgu dekoltē. Izskatījās tikai mazliet vecāka nekā es.

- Iepazīsties mana nākamā sieva, Aleksandra, - Man gandrīz pazuda valoda, bet bija jāsaglabā miers, kaut kā netīšām es saspiedu Beatrises roku, bet tas mirkli un es atlaidu to.

- Priecājos iepazīties, Aleksandra, - Es centos uzsmaidīt, bet mans smaids bija greizs. - Atvainosiet mūs, Beatrise ļoti vēlējās apskatīt izstādi pirms sākuma, - Es pagriezos un devos dziļāk izstādē, es redzēju Beatrises pārmetošo skatienu, kad mēs apstājāmies.

- Ko tas nozīmēja?, - Viņa jautāja, atklāti un tieši.

- Es pateikšu, kad pats sapratīšu, - Es noņēmu divas glāzes ar šampānieti no viesmīļa paplātes. Vienu pasniedzu Beatrise, bet otra palika man. Kā es necietu, šo burbuļūdeni, bet vēlāk gan jau parādīsies, kaut kas labāks.

Mēs atradāmies galvenajā zāle, es redzēju, kā vadītāji un māksliniece uzkāpju uz improvizētas skatuves.

- Sākas, - Es tikai nočukstēju Beatrisei, mēs abi pagriezāmies uz skatuves pusi.

- Labvakar, cienījamie, izstādes "Gaismas mirklis" apmeklētāji.  Mēs šobrīd atrodamies ļoti īpašā Manhetenas vietā, kuru dēvē par Lejas Īstsaidu, tā ir viens no pašām pievilcīgākajiem mākslas rajoniem Ņujorkā. Šeit savu dzīvi sāka pirmie imigranti, kuri ieradās Ņujorkā. Šoreiz mūsu izstādē ir vērojami Ditas Lūses darbi, - Vadītājs kaut ko runāja, man nebija intereses klausīties, manas domas bija citur.

- Mani ļoti uzrunā rentgenu tēma, tā mirklīgā gaisma, vienreizējā iespēja ieskatīties zem virspusējā,- teica māksliniece Dita Lūse, - ieraudzīt to īslaicīgumu un - varbūt tas kādam nepatiks - saskatīt mirstīgumu un tajā pašā laikā skaistumu, kas tur apakšā. -  Es dzirdēju, kaut kādus izrautus fragmentus no konteksta. Nespēju sakoncentrēties šim visam.

 - Mēs daļēji nodarbojamies ar izglītošanu – rādām apmeklētājiem dažādus māksliniekus no dažādām pasaules valstīm, - turpina Gregorjans jeb izstādes vadītājs. - Domāju, ka tas ir arī ļoti noderīgi Latvijai, jo cilvēki jautās: “No kurienes ir šī māksliniece?” Atbilde būs: “No Latvijas." Tad būs interesanti pavērot viņu reakciju.- Manas domas aizplūda citur, es nedzirdēju vairāk neko no izstādes.

Mans nīstais tēvs grib precēties ar jaunu sievieti. Mani mocīja cita doma, ko gan par šo pasākumu un par kāzām domā Čārlzs vai viņš vispār zina kaut ko par to. Es nebiju viņu manījis šajā izstādē. Es jutu, ka kāds pieskāriens mani izrauj no domu virpuļa.

- Daniel?, - Mani sauca Beatrise. - Tagad brīvais laiks, katrs var izstaigāt izstādi, - Viņa noteica, izrāvusi mani domas vidū. Es apjuku, bet ātri vien sapratu, kas notiek.

- Ejam pastaigāt, pēc tam ejam prom, - Es tikai ātri noteicu. Mēs staigājām pa izstādēm atvēlētajām telpām. Vienu lietu, es pamanīju, ka Beatrise interesē to, ko viņa redz, bet man tas likās kārtējās blēņas. Man vajadzēja koncentrēties uz kaut ko citu, bet māksla nespēja novērst manas domas.

Atkal kāds pieskārās plecam, man jau apnika, šī visa bakstīšanās. 

- Es domāju, mēs varam ļaut Beatrises jaunkundzei baudīt mākslu. Ejam, mums ir par ko parunāt, - Tas atkal bija tēvs, šādas vietas, nebija domātas attiecību skaidrošanai.

- Nav ne īstā vieta, ne īstais laiks. Rīt pusdienas mūsu vietā, - Es noteicu. Redzēju, kā tēvs pamāj ar galvu. Tātad norunāts.

-Vācamies prom, - Es tikai noteicu Beatrisei.

127 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Beidzot emotion

0 0 atbildēt