Tā, tā, tāa. Es mēnesi neko nerakstīju, jo, āaaam, hmm, jo kaķis neļāva? Jā, tieši tā, Robis man neļāva sēdēt pie datora ;DD
Laika arī nemaz nebija tik daudz, un jāaa, es kāzās apraudājos ;DD
- Kā tu tā izdomāji ar mani satikties? - Alekss iejautājās, kad sēdējām restorānā pie galdiņa.
- Es uzskatu, ka katram vajag dot iespēju - es pasmaidīju.
- Un kāpēc tu to nedod Mārtiņam?
- Nūuu, tāpēc ka... Pag, kā tu par šo zini?
- Mēs ar Oliveru nopļāpājām visu nakti.
- Toč tā kā tādas bābas - es iesmējos.
- Tu tā arī neatbildēji uz manu jautājumu - kāpēc tu nedevi iespēju Mārtiņam sevi parādīt labākā gaismā?
- Tu gribi, lai es tagad skrienu pie viņa? - es biju aizsvilusies. Nu jāa, hormoni, laikam... - Es varu iet, ja tu tā gribi.
- Nē, nē, viss kārtībā. Neej. Piedod.
Līdz laikam, kad mums atnesa ēdienu, es jau biju nomierinājusies.
- Piedod, es tā negribēju. Es mēdzu būt pārāk uzmācīgs - Alekss piepeši ieteicās.
- Piedodu. Bet, lūdzu, vairs nerunāsim par šo tēmu.
Braucot uz mājām es atcerējos, ka mani gaida The fault in our stars, tāpēc ceļš likās mežonīgi garš.
- Čau, man jāskrien - es atvadījos no Aleksa, izlēcu no mašīnas un uzskrēju augšā. Droši vien viņš nodomāja, ka man ļoti vajag uz tualeti. Ak, naivais cilvēks! Es šitādus maratonus skrienu tikai Džonam Grīnam.
Es visu nakti paliku nomodā tikai tāpēc, lai pabegtu lasīt grāmatu. Es domāju, ka raudāšu, bet, kad bija "raudamā nodaļa", tad nemaz asaras negribēja ritēt. Es biju vienkārši ļoti sabēdājusies. Vēzis ir viens maita. Tas ir viss, ko es spēju pateikt pēc grāmatas izlasīšanas.
- Kas mani modina tik agri? - es sev jautāju. Man zvanīja telefons. Hmm, jā, baigi agrs - tikai 12:30. Zvanītājs bija Olivers.
- Ko tu griiiiibi? - es nožāvājos.
- Tu gulēji? Piedod, es nezināju.
- Kā tu varēji zināt? - es noburkšķēju - Ko tu gribi?
- Gribi noskatīties kādu filmu šodien, vai kaut ko tamlīdzīgu.
- Jā, labi. Man tāpat nav ko darīt. Teiksim, pēc pusstundas nonāc pie manis?
Mikijs sāka izmisīgi ņaudēt. Nabaga kaķis. Nav nekā ko ēst.
- Euu, ko tik ātri, pagāja tikai 27 minūtes, ej augšā, nāc atkal pēc 3 minūtēm - es iesmējos, kad Olivers ieradās.
- Ko jūs vakar darījāt, ka tik ilgi nogulēji?
- Kas "mēs"?
- Tu un Alekss - Olivers paskaidroja.
- Mēs neko. Es gan lasīju grāmatu.
- Un kas tā par grāmatu, kas tevi tā aizrāva?
- The fault in our stars. Riktīgi laba grāmata - es smaidīju.
- Jā, man arī viņa patika.
- Tu viņu esi lasījis?
- Es taču biju tas, kas tev viņu ieteica - viņš iespurdzās.
- Āaa, jāa. Varam vispirms ieiet aptiekā?
- Ko tur?
- Man vajag zirgu smēri - es nopūtos.
- Priekš kam? Acis tak nevar ar viņu sasmērēt.
- Man nevajag viņu priekš acīm, tu dumiķi, es kaut kur sastiepu kāju - es viņam iesitu pa plecu.
- Dari kā gribi - viņš noteica - Dārta?
- Jā?
- Kāpēc tu nekad nerunā par sau ģimeni? Vienīgais, ko es zinu ir tas, ka tavi vecāki ir šķīrušies, un, ka tava pamāte sadedzināja tavas klavieres.
- Tu aizmirsi par vectēvu - es teicu.
- Nu jā. Mēs pazīstam viens otru jau kādus 4 mēnešus, bet tu neesi neko par viņiem stāstījusi. Es, atšķirībā no tevis, esmu izstāstījis visu.
- Tagad mana kārta, to tu gribi teikt, ja? - Olivers atbildes vietā pamāja ar galvu - Vai tiešām tu gribi to dzirdēt? - viņš pamāja vēlreiz - Nu labi.
