Sveikiņi, Spocēni!
Tākā sen neesmu ielikusi kādu rakstu tpc. es izdomāju uzrakstīt turpinājumu! Man tgd. nav daudz laika (12.25 autiņš) es nerakstīšu gari, bet vēlāk papildināšu!
Cilvēks
Kaut kas iečabējas un Raits nodrebēja. Es palūkojos uz tumšajiem meža biezokņiem. Kaut kas atkal sakustējās un es sabijos. Raits no bailiem iekaucās:"Kas tur ir? Nāc ārā ar labu! Man ir nazis!" Un zari pašķīrās. No tumšā lapu biezokņa lēnā gaitā iznāca veca sieviete. Viņai bija gari auduma svārki un mētelītis, kaut bija vasara. Sieviete nāca pāri pagalmam un smaidija.
Kad vecā sieviete pienāca mums klāt raits nedaudz nodrebinājās un apķēra mani ciešāk. Es pamaniju ka vecajai sievietei visu seju rotā pusmēnes rētas. Es ierunājs la nebūtu nelaipna:" Sveiki, vecmāmiņ! Kā Jūs šeit nokļuvāt? Kāpēc staigājat pa mežu viena pati?" Raits mani saspieda vel ciešāk itkā gribēdams mani pasargāt no vecmāmiņas. " Sveiki bērni! Nu, īstenībā man būtu jājautā kā Jūs šeit nokļubāt jo, es šeit dzīvoju!" Atteica vecmāmuļa un pagriezās pret māju," šī ir mana māja un es redzu ka Jūs esat šeit nedaudz pacīnijušies."
Tad sieviete gados mūs ieaicināja mājā! Mēl sēnām uzkāpām uz lieveņa un palīdzējām viņai uzkāpt augšā. Kad viņa pavēra durvis māja bija pilnībā pārvērtusies un izskatījās pēc pils!
Mums pretī skrēja veseli 5 melni, pinkaini kucēni ai skaistām zilām acīm un sniega baltiem pina zobiem. Viņi bija tik mīlīgi! Es paņēmu vienu rokās un viņš man nolaizīja seju ar savu sapjo, mīksto mēlīti.
Tad sieviete pavēra kāds skaistas apzeltītas durvis! Skats kas pavērās bija brīnumains...
