Pēc parunāšanās ar fotovīru "Martini" - Anita vēlreiz iegrima snaudā. Drudžains snaudiens sanāca. Sestdien sienas pulkstenis vietuļi un klusi skaitīja sekundes.
Meitene bija noliekusi galvu uz spilvena. Nekur nebija jāskrien pa kaklu, pa galvu. Dzivokļa biedrene vēl aizvien kaut kur prom, sacijās, ka būs nedēļas laikā atpakaļ. Bet nu jau divreiz vairāk laika bija aiztecējis, un tomēr no biedrenes nebija ne vēsts. Nav svarīgi, tie iebraucēji vienmēr tādi nenoteikti, un par viņiem neko nevaram zināt...
Anita vairākas reizes pamodās, bet tad atkal iemiga. Gar logu nelielā vējā sitās kaut kāda nenoteikta koka zari. Skrapstoņa gar logu aizvien modināja vaļā studentes acis.
Bet tad kādā brīdī Anita iemiga stingrāk. Kaut kas aizvien skrapstēja, taču ne vairs koka zari gar koka rāmjiem.
Skrapstēja kaut kas uz betona pamata.
Un tad aizmigusī jauniete pamodās citā pasaulē. Svaigs vējš pūta un pluinīja... zilo kleitu. Pagalms bija pēc lietus. Priekšā attālumā kaut kāds neskaidrs stāvs, tam blakām bija statīvs ar milzīgu fotoaparātu. Priekšā bija nolikti - tas trakais Martins kā stāstīja - baloni ar ūdeni.
Sapnī priekša bija neliels paaugstinājums, un stāvs bez sejas, toties ar plaši izvērstām rokām ar vienu pirkstu parādīja uz tiem baloniem. Bez vārdiem bija skaidrs, ka tie jāsaplēš. Anitai kājās bija baltas sandalītes, kādas parasti (un diezin kādreiz iepriekš) nevalkāja. Drusku vecmodīgas, kādas drīzāk mammai piestāvētu. Domāja, kur tādas kājās radās.
Bet tad "fotogrāfs" vēlreiz pamāja. "Plēs - dari savu darbu", no neredzamā stāva plūda tāda kā svešāda un drusku metāliska balss. Un Anita, it kā sagrābta no malas dzelžos - pati pret savu gribu, aizvien ātrākā garā sāka tos plēst. Ūdens šķīda uz visām pusēm, baltās sandales atkal kļuva mitras.
"Dari savu darbu" - un ... pamodās.
Nekas istabā nebija noticis un nekas nebija pārmainījies. Bet pasaule gan bija izmainījusies - netieši. Kaut kas savādāks vēdījās gaisā. Tāds kā vīraks, un pie gultas stāvēja - ... mamma. "Dari savu darbu", mātes mute sacījās. Bet tad mamma izgaisa. Un... tikai tagad Anita pamodās.
Nekas istabā nebija mainījies.
