-Džeisons nevar būt dzīvs, - es pie sevis visu laiku atkārtoju, skatīdamies tualetes spogulī. Es esmu šeit jau vismaz piecpadsmit minūtes un es saprotu, ka man ir jāiet atpakaļ uz klasi, bet es to vienkārši nespēju. Es nevaru viņu satikt. Man ir tik ļoti bail no tā, ko viņš varētu man izdarīt.
Vai nav ironiski, ka es sev gandrīz piedevu par to, ka puisi neizglābu un viņš sadega, kad Liams mani mierināja. Man likās, ka viens otrā mēs spēsim atrast piedošanu un spēku viens otrā, bet dzīvei ir bija plāni. Nākamajā dienā es satieku rēgu no savas pagātnes un tas, ko stāstīju Liamam nav taisnība.
-Džeisons nomira ugunsgrēkā, - es cenšos sevi pārliecināt un aizmiedzu acis.
-Esmu pavisam dzīvs, - viņš pēkšņi nosaka. Es saraujos. Man nav ne jausmas, pa kuru laiku viņš uzradās man aiz muguras. Man ir tik drausmīgi bail. Es turu acis aizvērtas, it kā, ja es viņu neredzēšu, tas nozīmēs, ka viņa šeit nav.
-Mazulīt, man likās, ka tu mani sagaidīsi mīļāk. - Puisis uzliek rokas man uz pleciem, un man atkal paliek nelabi. Es esmu pilnīgi bezspēcīga. Man nav, ko teikt. Es nevaru aizbēgt. Es nevaru palikt. Mana galva griežas, un es vēl joprojām nespēju noticēt, ka Džeisons ir dzīvs.
Viņš pagriež mani pret sevi, un es ļaujos, jo tā esmu pieradusi. Viņa rokās es pārvēršos par lupatu lelli, jo, ja es nepretojos, tad mazāk sāp.
-Atver acis, mazulīt, - viņš maigi nosaka, bet es zinu, ka tā ir pavēle.
Kad skatos viņa debeszilajās acīs, liekas, ka redzu vīrieti, kuru kādreiz iemīlēju. Arī iepriekš, kad ieskatījos viņa acīs, dažreiz es aizmirsu, ka vīrietis ir monstrs.
Viņa taisnais deguns un plānās lūpas ir tādi paši, kā es atceros. Tagad puiša seju klāj apdeguma rētas. Es redzu, ka tās ir arī uz viņa kakla un rokām.
-Nav smuki, ne? Es nebiju uzmanīgs un atstāju cigareti iedegtu. Kad pamodos, māja bija liesmās. Es tik tikko izkļuvu ārā dzīvs. Labi, ka tu, mazulīt, necieti. Tu gudri darīji, ka aizbēgi, - Džeisons pilnīgi mierīgā balsī runā. Tas mani uztrauc daudz vairāk nekā tad, ja viņās kliegtu, lamātos vai man sistu. Viņa absolūtais miers ir biedējošs. Es gaidīju, ka viņš apsūdzēs mani un gribēs mani nogalināt.
-Kad es pamodos slimnīcā, pirmais es jautāju, kas ir noticis ar tevi. Viņi teica, ka tu esi mirusi, jo ir atraduši ķermeni. Es, protams, zināju, ka tā neesi tu, bet es teicu, ka tā esi tu un viņi apraka to mauku, kā tevi. Kāpēc es to darīju? Man radās ideja, kā mēs varētu būt abi divi kopā, ignorējot visu citu pasauli. Es samaksāju ārstiem, un viņi paziņoja visiem, ka es arī esmu beigts. Viņi man pat kapakmeni uzcēla. – Vīrietis ievelk elpu un man uzsmaida. Es zinu, kas zem šī smaida slēpjas.
- Tad es devos meklēt tevi. Es tevi meklēju visur un beidzot atradu. Tu biji, gudra, ka nomainīji vārdu. Man tevi nebija viegli atrast, bet tagad mēs varam būt laimīgi abi kopā. – Džeisons mierīgi skatās uz mani. Es samirkšķinu acis. Vai ugunsgrēks laupīja viņam sajēgu? Protams, es pazīstu viņa mierīgo daļu, jo tieši tajā es iemīlējos, bet, kad es iepazinu viņa otru pusi, es aizmirsu, kāpēc es vispār uz viņu paskatījos.
Mani krata baiļu drebuļi. Es zinu, kas zem šīs visas izrādes slēpjas. Es saprotu, ka šis viss ir tikai meli, lai viņš mani atkal varētu pakļaut. Lai es atkal varētu kļūt par viņa verdzeni.
-Mazulīt, saki kaut ko.
-Es.. nezinu. Man.., - es stostos.
-Es saprotu, tu priecājies mani redzēt, un tev trūkst vārdu. – Džeisons lēnām liecas man tuvāk. Es gribu izrauties no viņa rokām un bēgt, bet es nespēju. Viņš mani padara bezspēcīgu.
Tad tualetes durvis atveras.
