-Tas ir tik dīvaini, - es nomurminu, kad roku rokā ierodamies uz pirmo lekciju.
-Nemaz nesāc. – Puisis pieliecas man tuvāk un noskūpsta manu galvas vidu.
-Bet tev ir jāpiekrīt.
-Es zinu, - viņš nopūšas. – Man šķita, ka esmu pieradis pie pētošiem skatieniem, bet šis ir kaut kas neredzēts. – Mūs no visām pusēm apblenž visi mūsu klases biedri un tas nav īpaši patīkami.
-Vai viņiem savas dzīves nav? – es nopurpinu.
-Mūsējā ir interesantāka. – Liams piemiedz ar aci Melānijai, un viņa novērš skatienu.
-Ja tu piemiegsi katrai meitenei, kas gadās pa ceļam, es neredzu jēgu mums sadoties rokās, - es protestēju.
-Man patīk, ka tu esi greizsirdīga. Turklāt tas, ka es piemiedzu kādai ar aci, patiesībā nozīme vidējo pirkstu. Es tikai esmu pieklājīgs.
-Tu un pieklājīgs? – es nosprauslājos.
-Protams, - viņš pasmaida.
Es tikai papurinu galvu, bet neko nesaku. Mēs apsēžamies viens otram blakus. Es uzmetu atvainošanās pilnu skatienu Brenam, kurš uz mani nikni skatās. Mēs netikām runājuši par to, kāpēc mēs ar Liamu pārstājām tikties, bet tas, ka mēs ierodamies kopā uz lekciju, noteikti ir viņam pārsteigums. Es saprotu, ka mani gaida izmeklēšana pēc šīs lekcijas.
Arī Liams skatās uz savu draugu loku, lai gan es zinu, ka puiša vienīgā draudzene ir Railija, un visi pārējie ir tikai viņa sekotāji.
Divas pilnīgi atšķirīgas pasaules ir satikušās, un viss ir mainījies. Mani tik ļoti biedē puiša plauksta manējā, jo tas kaut ko nozīmē. Es tik ilgu laiku esmu centusies izvairīties no jūtām, bet man tas neizdevās. Es iemīlējos Liamā, un lai kā es censtos tam pretoties, tas nebija iespējams. Un pirmo reizi trīs gados, es jūtos laimīga.
.
Es vēlreiz pārlaižu skatienu cilvēkiem, kas uz mums blenž, lai liktu viņiem novērsties. Visi nolaiž acis, kad es uz viņiem paskatos, līdz manas acis satiek debeszilas acis. Es strauji samirkšķinu, jo domāju, ka man rādās. No sākuma es viņu redzēju visur. Es paskatos uz viņa seju, kuru daļēji apslēpj kapuce un mana sirds apstājas. Asie vaibsti ir tie paši, bet lielāko daļu sejas rotā plašas apdeguma rētas.
Vīrietis, kas sadega, jo es viņu neizglābu.
Tas ir viņš.
Viņš atrodas šajā klases telpā.
Mans vīrs atrodas šeit.
Es novēršos un tad atkal paskatos uz puisi vēlreiz. Viņš nežēlīgi pasmaida. Viņš it kā saka, ka ir mani atradis un es viņam piederu. Es atkal esmu tas vajātais dzīvnieks. Man kaklā sakāpj nelabums un mani sāk raustīt drebuļi.
Džeisons ir dzīvs.
Es nesaprotu, kas notiek manā galvā. No sākuma es esmu apmulsusi, izbrīnīta, šokēta, uz sekundes simtdaļu manā prātā pavīd prieks, bet tad mani pārņem bailes. Mežonīgas dzīvnieciskas bailes.
Ja Džeisons ir dzīvs, tātad viņš zina, ka es aizbēgu un viņu pametu. Ja viņš ir šeit, tas nozīmē, ka viņš ir mani meklējis visu šo laiku.
Es esmu redzējusi kapakmeni, bet nekad netiku redzējusi viņa ķermeni. No sākuma es domāju iracionālas domas, ka puisis varētu būt dzīvs un viņš varētu mani meklēt, bet kad pēc gada viņš neuzradās, es atmetu šo teoriju kā neticamu.
Viņš nevarētu izdzīvot tādā ugunsgrēkā. Es redzēju, kā liesmas aprija visu māju.
Ja nu vienīgi viņš tika ārā pirms manis.
Un mani pameta augšstāvā.
Es jūtos nodota, lai gan saprotu, ka tas ir iracionāli.
Man nav ne jausmas, ko lai es daru. Ko viņš no manis grib? Vai viņš grib man atriebties, ka aizbēgu? Vai viņš grib mani paverdzināt tāpat kā iepriekš? Vai viņš grib mani nogalināt? Kāpēc viņš mani meklēja?
Kad es saprotu, ka nelabums draud izlauzties uz āru, kaut ko nomurminājusi Liamam, es burtiski izskrienu pa telpas durvīm.
