local-stats-pixel

Liesmu pieskārieni (36)8

 298  0

Liesmu pieskarieni (35)

Liams.

Es, pamatīgi apstulbis, kas nenotiek bieži, vēl joprojām stāvu tumšajā gaitenī un mēģinu aptvert, kas tikko notika. Kad aizveru acis, es jūtu Eivu manās rokās tik skaidri, it kā viņa tur atrastos.

Vienu brīdī mēs strīdējāmies un tad...

Parasti skūpsti neatstāj mani tādā kondīcijā, kā tagad. Paldies Dievam par to, citādi, meitenes domātu, ka esmu jucis. Ar Eivu bija citādāk. It kā viss, kas starp mums ir, būtu krājies un krājies, un tad eksplodējis. Viņiem bija taisnība. Kurtam un Railijai. Es cerēju, ka šis vakars man dos kādas atbildes, bet pagaidām tas ir devis man tikai jaunus jautājumus.

Viņa aizbēga. Burtiski aizskrēja no manis projām, it kā viņai dzītos pakaļ bars vilku. Arī Eiva to droši vien nebija plānojusi. Bet kaut kas starp mums ir bijis jau no paša sākuma, un to nevar noliegt. Starp mums visu laiku valdīja spriedze, kas kaut kādā veidā bija jāatbrīvo. Vai nu nogalinot vienam otru, vai šādi, lai gan neesmu pārliecināts, ka viņa mani nenogalināja.

Es dziļi ievelku elpu, cenšos atgūt normālu sirdspukstu ritmu un sakārtoju matus. Tad es izeju no koridora, lai atgrieztos ballē. Lai ietu prom. Lai ietu pie Eivas. Man nav ne jausmas, kur viņa dzīvo. Es sažņaudzu plaukstas dūrēs un apsveru savas iespējas.

Par laimi, kāds cits izlemj manā vietā.

-Liam! – piedzēries iebļaujas Klārks. – Kāpēc tu atvilki to dīvaini uz balli?

Es nedomāju. Es atvēzējos un iesitu Klārkam tā pa muti, ka viņš atkāpjas pāris soļus atpakaļ, lai gan viņš arī nav nekāds vājais.

-Neuzdrošinies nekad tā par viņu runāt, - es mierīgi nosaku un, neatskatīdamies uz viņu, dodos prom. Es dzirdu izsaucienus sev aiz muguras, bet man ir vienalga. Arī tā ir pirmo reizi dzīvē.

.

Pēc pusstundas Railija sēž manā dzīvoklī, skatās, kā es soļoju no viena stūra uz otru, un gaida, kad es beidzot runāšu.

-Liam, - viņa pēdīgi nosaka, - ja tu mani uz šejieni atsauci, būtu lieliski, ja tu atvērtu muti un izstāstītu man, kas notika.

Es apstājos. – Mēs ar Eivu skūpstījāmies. – Tiklīdz šie vārdi ir izskanējuši, es saprotu, cik stulbi tas izklausās un gribu iesist sev pa seju. Tad es atsāku soļot.

Meitenes seja izgaismojās. – Tas ir lieliski, vai tad ne tā?

-Nē, - es norūcu. – Tas nav gan lieliski. Tas ir diezgan briesmīgi. Nē, es domāju, tas bija lieliski, bet ir briesmīgi, - es putrojos vārdos. Kārtējā pirmā reize.

Meitene uzjautrināti uz mani skatās. – Tas ir tik acīmredzami, ka jūs viens otram patīkat, bet jūs abi esat vienādi, izliekaties, ka jums viss ir vienalga un jūs neko nejūtat, spēlējaties kā mazi bērni, bet nespējat atzīt to, kā ir patiesībā.

-Tur jau tā lieta. Es nezinu, kā ir patiesībā! – es iesaucos.

-Tas jau ir pats skaistākais attiecībās, uzzināt to abiem kopā, - Railija paskaidro.

Es uz viņu pablenžu. – Tev vispār nekad nav bijušas attiecības.

-Bet visiem citiem cilvēkiem uz šīs pasaules tās ir. Esmu kļuvusi par diezgan labu terapeitu. Kad cilvēki runā, atliek tikai klausīties. Viss, ko tu jūti, ir normāli.

-Nedomāju vis! – es nošņācos.

-Ak, Liam, - meitene iesmejas. – Tu esi smieklīgs.

Es apstājos, noslīgstu meitenei blakus uz dīvāna un saķeru galvu rokās. – Man to tagad tiešām nevajag. Esmu aizņemts. Un.. tu jau zini.

-Neļauj savai dzīvei apstāties Viņas dēļ. Varbūt jums ar Eivu nekas nesanāks, bet tu nekad neuzzināsi, ja nemēģināsi.

-Esmu pārliecināts, ka viņai tas nav tā, - es nomurminu.

-Manam lauvam ir jēra dvēsele, - viņa pasmejas. – Esmu pārliecināta, ka viņai arī tu patīc. Kad tevi iepazīst, tu nepatiktu tikai trakai meitenei. Turklāt labu skūpstu veido divi cilvēki, - meitene pasmaida.

-Tad tu esi traka?

-Tu zini, ka esmu. – Meitenes smiekli ir lipīgi, un man neatliek nekas cits kā smieties Railijai līdzi.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Es lasu Tavus stāstus jau kopš "Ēnām", un mani vienmēr ir fascinējis tieši Tavs rakstīšanas stils, jo tādu šeit neesmu redzējusi nevienu. Esmu literatūras sadaļas bieža apmeklētāja jau kopš 2012.gada,vien ar citu profilu, un neviens cits jaunais autors mani nav tik ļoti aizrāvis ar spēju tik saistoši stāstīt par vienkāršām lietām, padarot tās īpašas, kā arī dialogi galveno varoņu starpā ir neatkārtojami. Paldies, ka Tu raksti un iepriecini mūs ar savu daiļradi. Esmu pārliecināta, ka dienās Tavs vārds izskanēs arī aiz šīs mājaslapas robežām! emotion
 10  0 atbildēt

I need more. Kā narkotikas.  emotion 

 9  0 atbildēt
Vēl lūdzu!!
 6  0 atbildēt
Sodien bus vel??
 6  0 atbildēt

Aizņemts - viņam ir daudz, ko darīt. 

 2  0 atbildēt
Es dievinu tavu stāstu. Tā tik turpini! Vienmēr ir patīkami pirms nakts miega izlasīt jaunu daļu. Paldies, ka padari naktis domu pilnas. emotion)
 2  0 atbildēt

Piedodiet, bet šovakar nebūs. 

 1  0 atbildēt