Tā viņa stulbā bedrīte. Es viņu ienīstu.
-Man šķita, ka mūsu miers līgumā neietilpa dejošana, - es nosaku.
-Miera līgumi var mainīties.
-Bet nevajadzētu. Tu nemāki dejot, - es aizrādu.
-Man ir teikts citādi.
-Tici man, viņas visas tev meloja. Būtu priecājies, ka es tev saku patiesību.
-Tu vienkārši esi kā slotas kāts, - viņš aizrāda.
-Tu pārāk centies tēlot Maiklu Džeksonu, un tev nesanāk, - es nošņācos.
- Tu vienkārši neļauj man tevi vadīt, - viņš aizstāvas.
- Es neesmu suns, ko tu vari vadīt!
-Tad neizturies kā kaķis.
-Ko tad tas nozīmē? – es sašutusi iekliedzos.
-Tu visu laiku izvelc savus nagus, pat tad, kad tas nav vajadzīgs, - Liams man paskaidro.
-Lai kurš nu būtu runājis! Tu visu laiku tēlo nezin kādu kalnu lauvu, bet patiesībā tavi nodarītie postījumi nav lielāki kā mājas kaķim.
- Nezodz manus vārdus!
Es cieši sakožu zobus un sāku atraisīties no Liama tvēriena, kad viņš mani aptur, saņemot mani aiz rokas, pievilkdams mani sev cieši klāt. Man aizraujas elpa, un es palieku viņa apskāvienā nespējīga izrauties. Dusmas izbeidzās.
-Nav pieklājīgi aizbēgt dejas vidū, vai zini, - puisis pasmaida.
-Dziesma tūlīt beigsies, - es nomurminu, jo mana prātā nav neviena aizvainojoša komentāra.
-Ir vēl citas dziesmas.
-Liam, kāpēc tu mani aicināji uz balli? Tu varētu aicināt visas, kuras gribi, neizraisot baumas un sarunas, - es nopūšos, redzot skatienus, kas mani dursta.
- Es jau tev paskaidroju.
-Bet kāpēc tu negribi, lai meitenes tevi ielenc? – es šoreiz jautāju, patiešām gribēdama zināt.
Dziesma beidzas, un puisis uz īsu brīdi sastingst, bet tad, kad es sāku atbrīvoties no viņa tvēriena, satver mani ciešāk un turpina dejot. Es neko nesaku.
-Varbūt man tas viss ir apnicis, - beidzot viņš man atbild, atliecot mani atpakaļ. Es, par pārsteigumu mums abiem, nepretojos. Tas ir ļoti maigs žests, kuru parasti izpilda partneri, kas viens otram uzticas. Man sev ir jāatzīst, ka es, ja ne viņam uzticos, tad ticu, ka puisis nenometīs mani zemē. Viņš skatās man acīs, kamēr es atgriežos normālā pozīcijā.
-Kas tieši?
- Es nezinu. Viss. Tev kādreiz neliekas, ka viss tev apkārt zaudē jēgu?
Kādu brīdi es pārsteigta klusēju.
-Tu nevari pat iedomāties.
Kādu brīdi mēs dejojam klusējot un man ir jāatzīst, ka tas ir pat nedaudz patīkami. Vismaz, ja es aizveru acis un izliekos, ka tas nav Liams, ar kuru es dejoju. Par spīti maniem centieniem es viņu jūtu ar visiem pārējiem maņu orgāniem. Un viņu nebūtu iespējams sajaukt ar nevienu citu.
-Par ko tu domā? – viņš man piepeši jautā.
-Par Valentīndienu. Par to, ka šie ir visstulbākie svētki visā gadā. Biznesiem tas ir peļņas laiks, jo visiem vajag nopirkt to desmit eiro vērto plīša sirdi, bet cilvēkiem tas ir iemesls piedzerties.
-Man liekas, ka cilvēki atrod iemeslu, lai piedzertos tāpat vien un tam nav vajadzīgi svētki. Bet es nevaru tev nepiekrist.
-Tad kāpēc tu ej uz šādiem pasākumiem? – es pārāk asi jautāju.
-Kāpēc tu? – viņš atbild ar pretjautājumu.
-Jo tu mani uzaicināji.
-Un tu piekriti, - Liams nosaka tādā tonī, it kā tas būtu pašsaprotami, un tas mani sakaitina. Viņš domā, ka var dabūt katru meiteni, ja tikai paplivinās savas skropstas!
-Jo tu praktiski man lūdzies, - es nošņācu.
-Tavos sapņos. Es nevienam nelūdzos. - Viņš atslābina tvērienu un nedaudz atkāpjas.
-Protams, jo tu esi Liams Kingstons, un tu vari darīt visu, ko tu gribi! - es praktiski metu vārdus viņam sejā.
-Kāpēc es vispār cenšos būt tavs draugs, ja tu tik un tā neredzi tālāk par savu degungalu un mēs tāpat nespējam nestrīdēties piecas minūtes? – viņš man uzrūc.
-Man tiešām nav ne jausmas. - Es ieskatos viņam acīs, apcērtos, un strauji dodos prom no zāles.
