Liams
Zālē daudzi dejo, bet daudzi sēž pie galdiņiem. Zāle ir tumša, ar rozā rotājumiem un malās spīd rozā gaismas. Es saviebjos. Kurš vispār izgudroja Valentīndienu? Es vedu meiteni pie neliela galdiņa, kuru esmu rezervējis. Tas ir tik mazs, lai neviens cits nevarētu apsēsties un mūs traucēt. Man nav noskaņojuma šovakar runāt ar nevienu citu meiteni.
-Šī bija briesmīga ideja, - Eiva nomurmina, kad esam apsēdušies. Man sāk likties, ka šī bija spīdoša ideja. Viņa šodien šķiet citāda. Nedaudz nervoza un dažas no viņas aizsargsienām ir nobrukušas.
-Ko? – es jautāju, lai man būtu iemesls pieliekties viņai tuvāk. Es viņu vēl joprojām neciešu. Es tikai gribu būt viņai tuvāk.
-Kāda velna pēc es piekritu ar tevi uz šejieni nākt?
-Jo man vajadzēja vairogu, - es meloju.
- Es neesmu vairogs, - viņa iebilst. Es zinu.
- Tu esi zobens?
-Es dodu priekšroku lokam un bultām.
-Tu piestrādā par amoru? - es viņu ķircinu.
-Man sajuka, es gribēju teikt, ka mans ierocis ir izkapts, - viņa stīvi atbild.
-Tas jau izklausās tev raksturīgāk. – Cilvēki baidās no nāves ar izkapti, tāpat kā viņi baidās no Eivas. Viņa tikai domā, ka ir nepamanāma. Ar viņas raksturu un būtību, daudzi viņu ciena.
- It kā tu zinātu, kas man ir raksturīgs, - viņa atcērt.
-Man šķiet, ka šajā laikā esmu tevi nedaudz iepazinis. Es zinu, ka tu esi vientuļa un tavs vienīgais draugs tevi ir pametis. Tu nevienam neuzticies. Vēl tu no kaut kā bēdz, - es, ne aci nepamirkšķinot, nosaku. Man liekas, ka ir laiks beigt izlikties, ka Evija un Nians ir tikai grāmatas varoņi.
Viņa pārsteigt iepleš acis, bet ātri atgūstas. – Tu tik ļoti centies, lai cilvēki no tevis baidītos vai pazītu tevi jebkādā veidā, ka tas jau ir smieklīgi. Tu lielākoties tikai tēlo, ka tev viss ir vienalga. Tev ir briesmīgs tēvs, kas kaut kādā veidā tevi tur savā gūstā. Tu ļoti centies, lai nebūtu tāds kā viņš. – Meitene apklust un ievelk elpu.
Esmu sastindzis. Man nebija ne jausmas, ka viņa ir ievērojusi un sapratusi tik daudz. Es skatos uz viņu un mēģinu saprast, ko viņa domā. Man tas nekādi neizdodas. Eiva ir neizdibināma, bet ne tik noslēpumaina, kā viņa pati uzskata. Gan jau es uzzināšu visu, ko gribēšu. Un man padomā ir lielisks veids, kā noskaidrot vismaz vienu lietu.
-Vai varu lūgt tevi uz deju? - Es pieceļos un sniedzu viņai roku. Ir sākusi skanēt lēnās dejas dziesma, kas ir ideāli, priekš mana nodoma. Viņa skatās uz mani tā, it kā man būtu izaugušas trīs galvas.
-Es nedejoju, - viņa ietiepjas.
-Tu pirms tam teici, ka mēs atnācām uz balli, Eiva.
Meitene uz mirkli aizver acis, tad pieceļas un saņem manu roku.
Es aizvadu viņu līdz deju grīdai, uzlidinu viņai roku uz vidukļa un saņemu otru viņas roku savējā. Varbūt man tikai tā liekas, bet es dzirdu meiteni strauji ievelkam elpu. Eiva uzliek roku man uz muguras un man šķiet, ka no viņas pieskāriena man uzkarst viss ķermenis. Tā ir dīvaina reakcija. Es esmu bijis ar tik daudzām meitenēm, viss vienmēr ir bijis lieliski, bet neviena nav likusi man justies tā, it kā es nejauši būtu iekāpis ugunskurā. It kā uguns nededzinātu, bet kutinātu visu manu ķermeni.
Es apgriežu viņu riņķī un pārāk strauji atgriežu atpakaļ. Eiva ir cieši piespiesta man klāt. Viņa paliek šajā pozīcijā vienu sekundi ilgāk, nekā vajadzētu, bet tad strauji atkāpjas no manis un es redzu, ka viņas skatiens uz īsu brīdi nofokusējas pie manām lūpām, pirms atgriežas pie acīm.
-Tu zini, ka uz mums blenž, vai ne? – meitene ieprasa, un es redzu, ka tā tiešām ir. Visi mani draugi un daudzās meitenes, sūta mums skatienus tik asus kā nažus. Man tas nevarētu būt vēl vairāk vienalga, jo man ir sava atbilde.
-Es zinu, - nosaku un plaši pasmaidu.
