Liams.
Pirmdiena pienāk ar smagām paģirām un lielām nožēlām. Ballēties trīs dienas pēc kārtas nav gluži gudri darīts. Man tā sāp galva, ka šķiet, ka tā pārplīsīs. Gandrīz neko neatceros no pēdējām dienām.
Man nav ne mazākās vēlēšanās pirmdienas rītā doties uz lekcijām, tāpēc es tās noguļu. Kad pamostos otrreiz, meitene, kas gulēja man blakus, vairs tur neatrodas, un es atviegloti nopūšos.
Es dzīvoju plašā četristabu dzīvoklī netālu no skolas, bet es gandrīz nekad nevienu neaicinu pie sevis. Man ir istaba, ja kāda meitene pie manis paliek un istaba, kurā guļu viens. Vienīgie cilvēki, kas šeit ir bijuši dienas laikā, ir Railija un Kurts, bet lielākoties šeit esmu viens. Neviens no mana parastā draugu loka uz šejieni netiek ielūgts, jo šī ir vienīgā vieta, kur man nav jāizliekas.
Uz lekcijām es parasti braucu savā bmw. Kā jau teicu, man ir viss, ko vien puisis varētu vēlēties, bet es esmu nopirkts, un es to visu atdodu nedomājot, pret vienu vienīgo lietu. Es sev atgādinu, ka atlicis vēl tikai pusotrs gads.
Lai gan jūtos briesmīgi, nolemju aizbraukt uz rakstnieku klubu. Katru reizi, kad to domās tā nosaucu, man ir jāsaviebjas. Railija uzskata, ka man vajag novērst domas, un, protams, mani sīkie skribelējumi ir kaut kā vērti.
Es itin nemaz negribu satikt arī Eivu. Pēc mūsu strīda, pēdējo reizi es viņu redzēju, runājam ar kādu puisi.
Es uzrauju virsū pirmo, kas pagadās un, cerot, ka policija mani neapturēs, jo neapšaubāmi, manās asinīs vēl joprojām ir alkohols un jūtos nedaudz apreibis, dodos uz skolu.
Es atkal kavēju. Kad ierodos, visi jau ir sadalījušies pa pāriem un kaut ko raksta. Visu galvas pagriežas uz manu pusi, un es sasveicinos. Pagraba stūrī samanu Eivu un steidzos meitenei pievienoties. Viņa pat nepaceļ skatienu, kad es apsēžos viņai blakus.
-Šoreiz, nebūs nekāda, - Tu! Ko tu te dari? - es mēģinu pajokot, bet balss vēl ir piesmakusi un es izklausos slims.
- Tu izskaties briesmīgi, - meitene, paskatījusies uz mani, konstatē. - Ballītes nebeidzas?
-Paldies. Ballīte beidzās tikko, kā ienācu pa šīm durvīm. – Es nožāvājos.
- Acīmredzami. – Eiva šorīt nav runīga un neatcērt katram manam tiekumam kaut ko pretī. Tas ir kaut kas jauns.
-Vai mums ir jāturpina tas pats, kas pagājušajā reizē? Jo man nešķiet, ka man ir pietiekami daudz enerģijas tik daudz apvainojumiem kā iepriekš.
- Mēs varam rakstīt, ko gribam, - viņa strupi atbild. Es paskatos uz viņu pamatīgāk. Meitene izskatās bāla un nogurusi. Zem acīm ir zili riņķi un viņa neizskatās apģērbusies tik traki kā parasti. Lai gan mani viņa visu laiku kaitina, es gribu saprast, kas viņai noticis.
- Tev viss kārtībā? – es klusi pajautāju. Manā balss tonī nav ne zobgalības, ne aizkaitinājuma.
Viņa paceļ acis no papīra un ieskatās manējās. Es nekad iepriekš nebiju ievērojis viņas acu krāsu. Tā ir maigi brūna, bet šur tur ir redzams sūnu zaļais tonis. Uz brīdi šķiet, ka viņa man atbildēs nopietni, bet tad viņas lūpu kaktiņš paceļas uz augšu.
-Tas būtu jājautā man. Izskatās, ka tevi moka paģiras un tu esi izspūris. Mājās spogulis saplīsa? – Eiva atkal ir savā elementā, bet mani urda tie vārdi, ko viņa nepateica. Tā patiesība, ko noklusēja.
- Zināji, ka paģirās, es lieliski rakstu? Tas man ir tāds talants, - es lielos.
Meitene izbola acis, bet pasniedz man pildspalvu.
Es to paņemu un vārdi plūst tik viegli, it kā pildspalva būtu manas rokas pagarinājums.
