local-stats-pixel

Liesmu pieskārieni (10)2

258 0

Liesmu pieskarieni (9)

Rit trešdienas pēcpusdiena bibliotēkā un es esmu iegrimusi savā stāstā, kad mani kāds iztraucē. Esmu savas grāmatas interesantākajā vietā un nemaz neesmu noskaņota uz sarunām, lai gan es nekad neesmu noskaņota uz sarunām. Atklāti sakot, es brīnos, kāpēc es par nelaipnību neesmu atlaista no bibliotēkas.

-Es meklēju grāmatu, - garās ēnas īpašnieks paziņo.

-Vai tiešām. Šī ir bibliotēka, - es nepacēlusi acis, atbildu.

-Man ir vajadzīga konkrēta grāmata.

- Plaukti ir tavā rīcībā.

-Vai tu vismaz vari uz mani paskatīties?

-Nedomāju, ka tas kaut ko mainīs. – Es pabeidzu teikumu un paceļu acis uz sev priekšā stāvošo tēlu. – Tu!

-Laikam mainīja gan, - Liams nosaka, smīnot.

- Jā, tagad, es pavisam noteikti, tev nepalīdzēšu, - es nošņācos. – Tu domā, ka tev pietiek noplivināt savas skropstas un es metīšos tev virsū?

-Tavi vārdi, ne manējie, saulstariņ. Kāpēc tu šeit strādā, ja tev riebjas cilvēki? – viņš, ne aci nepamirkšķinājis, man jautā.

- Man neriebjas cilvēki. Man riebies tikai tu.

-Nevaru izlemt kāpēc. Vai tas ir mana šarma, izskata vai naudas dēļ? – Viņš ir atspiedies pret bibliotēkas galdu. Viņa rokas uz galda ir muskuļotas un vīrišķīgas. Man ir jāatzīst, ka viņš ir izskatīgs. Pat pārāk. Bet tas neko nemaina.

-Tu esi augstprātīgs pakaļa, kam rūp tikai viņš pats, - es iebļaujos.

- To pašu es varētu teikt par tevi. – Smīns no viņa sejas ir nozudis un tagad tajā ir tikai naidīga izteiksme. Atklāti sakot, tā man patīk labāk.

- Netērē elpu.

- Man elpas pietiek, bet izskatās, ka tev sākt aptrūkties. Nezināju, ka tu esi tik daiļrunīga, - viņš sarkastiski nosaka.

- Ir daudz lietu, ko tu par mani nezini. Nē, patiesībā tu nezini par mani neko. Un es gribētu, lai tā tas arī paliek, - es noskaldu.

-Protams, tikai šovakar atkal mums ir slepenā tikšanās, un es varu kaut ko nejauši uzzināt, - viņš ieliek vārdus gaisa pēdiņās.

-Tu pat netaisies atkal nākt uz turieni, - es nošņācos, ielikdama balsī visu savu naidu. Parasti cilvēki atkāpjas no manis un bēg projām, bet izskatās, ka Liamu tas itin nemaz neietekmē.

- Tieši to es arī taisos darīt. Cik man zināms pagrabs nepieder tev, - viņš iespurdzas.

Viņš iespurdzas. Nekad neesmu dzirdējusi Liamu smejamies. Man šķita, ka viņa sejas izteiksmes ir limitētas līdz pavedinošajam smīniņam un aukstajam skatienam.

Es saberzēju deniņus. – Tev tur nav, ko meklēt.

Uz sekundes simtdaļu viņš izskatās sāpināts, bet tad viņš atkal paliek vienaldzīgs. Ja es būtu pamirkšķinājusi acis, tad nebūtu to redzējusi. Varbūt es to tikai iztēlojos.

-Tu arī, par mani neko nezini, - viņš nosaka, - tāpēc izbeidz uzvesties tā, it kā tu mani zinātu. Ja nu es gadījumu nebiju pietiekami skaidrs pagājušajā reizē, kad lasīju, ko biju uzrakstījis.

Ir mana kārta sarauties. Viņam ir taisnība, man nevajadzētu viņu nosodīt, jo es viņu nemaz nepazīstu, bet es to vienkārši nespēju, Viņā ir kaut kas tāds, kas mani vienkārši tracina un katru reizi kā es viņu ieraugu es gribu būt naidīga. Tas ir tāpēc, ka viņš ir tik skaists un bagāts. Un man ir neliela pieredze ar tādiem cilvēkiem. Es zinu, ka viņiem nevar uzticēties.

-Kādu grāmatu tev vajadzēja? – es mierīgi prasu.

Viņš izskatās pārsteigts, bet izvelk no kabatas mazu lapiņu un pasniedz to man.

Es negribīgi pieceļos no krēsla un dodos to sameklēt.

Kad es atgriežos pie galda Liams nopēta mani no galvas līdz kājām un izskatās, ka viņš cenšas apspiest smaidu. Man virsū ir garš krekls un divas dažādas garās zeķes ar galvaskausiem un ziloņiem.

-Te būs tava grāmata, - es nomurminu, kad esmu to piereģistrējusi.

-Paldies, - viņš paloka galvu. –Tiksimies šovakar. – Puisis pagriežas un sāk iet projām.

- Ja vien tu nepārdomāsi, - es iesaucos.

-Gaidi vien! – viņš nepagriežoties atbild.

-Cerība mirst pēdējā, - es pie sevis nomurminu un atgriežos pie savas grāmatas.

Liesmu-pieskarieni-11

258 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Vēl,vēl un vēl. Lieliski!
8 0 atbildēt
Kā man viņš patīk emotion
2 0 atbildēt