1
Baltais tills vijīgi sekoja katrai manai kustībai. Bija tik patīkami skatīties uz sevi spoguļattēlā. Āda gan kļuva vēl bālāka uz baltās kleitas fona, taču tai pat laikā šķita, ka esmu tīrāka vai pat šķīstāka. Svārki bija pārāk gari un tos vajadzēja pieturēt, lai neuzkāptu uz kleitas apakšdaļas. Nezinu gan ko tad par mani padomātu pārdevēja. Un ja nu es saplēstu kleitu?
Nespēju sevi atturēt no domas, ka bez riņķa apakšā kleita viennozīmīgi ir labāks variants. Jā, tas ierobežoja kustības un samazināja kleitas apjomu, taču tikai tā es spēju to sajust. Citā kleitu salonā bija skaistas kleitas, bet tikai riņķa dēļ jutos kā tāda lelle vai manekens, nekas neskāra manas kailās kājas. Iespējams, tas skan jocīgi, taču es sapņoju par ideālo, kas man liktu justies kā karalienei. Katram mazākajam sīkumam pievērsu lielāko vērību. Biju domājusi, ka jau uzmērot pirmo kāzu kleitas variantu izplūdīšu asarās. Bet tā nebija. Seja bija kā akmenī, nepauda nekādu emociju. Vai tās bija bailes? Nepārliecība? Man kleita patika. Pat ļoti, taču neko vairāk kā sīku smaidu no savām lūpām izžmiegt nespēju.
Kad ielūkojos spogulī, gribēju smaidīt platu muti, asarām birstot pār vaigiem, taču tas nesanāca. Un ja nu tomēr kleita nav mana? Vai varbūt tas ir šo neesošo emociju iemesls?
Kleita nebija baltā krāsā. Man patika doma par tradicionāli netradicionāliem elementiem kāzu dienā. Sākot ar sudraba gredzeniem, gaiši zilu uzvalku un šampanieša krāsā kleitu. Šī kleita tiešām bija īpaša. Otrs kleitas slānis bija no atlasa, bet pāri tam tilla kārta, kura izrotāta ar pērlītēm. Lai gan nebiju domājusi par kleitu ar garām rokām, šķita, ka esmu gatava šim faktoram piekāpties, lai tikai būtu iespēja šo kleitu vilkt savā īpašajā dienā. Jā, biju iztēlojusies, ka būšu kleitā bez lencēm, ar sirds izgriezumu un tā būs krēmkrāsā ar ziedu izšuvumiem un bez nekāda atlasa. Taču mugurā man bija viss pretējais un tieši tādā kleitā jutos viss labāk. Vai ar mani kaut kas nav kārtībā?
"Šī kleita ir vienā eksemplārā, to var pasūtīt, bet tad tā būs bez pērlītēm," pārdevēja sacīja, kad biju jautājusi, vai šo kleitu varētu pasūtīt arī pēc tam, kad tā vairs nebūs salonā.
Tas man šķita visai negodīgi, jo cena nemainītos, ja kleitai noņemtu šo īpašo elementu. Man paveicās, jo salonā esošais izmērs bija man ideāls. Taču, ja vēlējos sev pērlēm kaisītu kleitu, lēmums bija jāpieņem trīs dienu laikā. Bija oktobris, līdz noliktajam datumam laika vēl bija gana. Es zināju, ka nevajag “tikai paostīt gaisu” kāzu kleitu salonos, bet nespēju no tā atturēties. Un nu man jādomā, vai atzvanīt salonam un teikt pērļu kleita “jā”.
Skatījos uz pārdevēju ar neizpratni, ko darīt tālāk. Būtu bijis labāk, ja vismaz vēl kāds būtu man bijis līdzi. Vismaz tad es zinātu, vai manas iedomas galvā atbilst realitātei.
"Es jums noteikti piezvanīšu," paņēmusi pasniegto vizītkarti, beidzot sacīju un izgāju no kāzu salona.
Laukā pūta drēgns vējš, aizplivinot manus matus uz visām četrām debess pusēm. Labi, ka mati tā jau bija izpūruši no kleitu mērīšanas.
Kā tikko biju iedomājusies zvanīt savam līgavainim, tā viņa vārds parādījās telefona ekrānā. "Sveika, mīļā."
"Sveiks," ilgi gaidītais smaids beidzot parādījās manā sejā.
"Kur tu esi? Es jau esmu pēc tevis noilgojies!"
"Es ieskrēju pamērīt kāzu kleitas."
Klusums. Viņš noteikti nebija iepriecināts, ka jau skrienu pa veikaliem. Un kāpēc es biju iedomājusies, ka meklēt padomu par kāzu kleitām vajadzētu pie Reiņa. Viņu vienmēr bija mulsinājusi mana dedzība visu darīt tik ātri un strauji, jo nespēju rimties.
"Bet es neko neatradu, tā kā vari neuztraukties," šķita, ka samelot būs vieglāk nekā domāt par to, vai pēc trīs dienām būs jāzvana. Lēmums bija jau pieņemts.
"Es neuztraucos, tikai negribu, lai tu izdari pārsteidzīgus lēmumus emociju pārņemta."
"Zinu, zinu."
"Tad kur tu esi?'
"Centrā, uz Avotu ielas."
"Vai vari pagaidīt piecas minūtes, es tev piebraukšu pakaļ."
"Labi, gaidīšu," sacīju un noliku klausuli.
