Čau spocēni!
Hehē. Nedaudz palasīju Runā sadaļu un atradu šo te.
''Šo rakstu rakstu ieliku tamdēļ ka, šodien kāds vecs cilvēks kas man apsēdās blakus sabiedriskajā transportā, kad braucu no darba lika aizdomāties. No sākuma viņu ieraugot nodomāju "O Bože!". Cilvēks noplucis, redzams kad bezpajumtnieks, paprasīja 50 sant. Es pajautāju kam tas vaidzīgs, viņš godīgi atbildēja ka nestāstīšot par to ka pirkšot maizi, bet gan alu. Es iedevu latu, jo viss maz nemeloja bet pateica kā ir, labāk es iedodu, nekā kāds idiots viņu piesit bezjegā par to ka viņš ir bezpajumtnieks.
Tātad iedevu viņam naudu. Braucu ar tramvaju no Pārdaugavas uz Sarkandaugavu, un ceļa posms liels, aptuveni 40 min. Pie sevīm nodomāju nevajadzēja dot naudu, tagad netikšu no viņa vaļa. Bija neliels klusuma brīdis, vagonā bija padaudz cilvēku tadēļ nebija kur parsēsties, kad vīņs man uzdeva jautājumu, tu zini kas ir milestība un dievs ? Šādi jautājumi mūs nomāc katru vis maz reizi mužā. Katram cilvēkam uz šiem jautājumiem ir citāda atbilde. Šīs lietas ir tās ko neviens nevar pierādīt, bet tas "svara kausus" nenosver uz otru pusi, jo tik pat labi šīs lietas neviens nevar apgāzt un uzskatīt par neesošam. Mirkli pie sevim padomāju un negribīgi atbildēju ka: - nezinu Seko jautājums: - kāpēc ? No manis sekoja atbilde: - neēsmu šīs lietas izjutis.
Bezpajumtnieks mirkli padomāja un sāka stāstīt, kad reiz esot izjutis mīlestību, es par to tik pasmējos un uzreiz atbildēju nicinošā balsī kā gan viņš var zināt kas ir mīlestība. Un no viņa ,ka zinādams ka es tā teikšu, sekoja paskaidrojums..
Mīlestība ir tad kad tu ap otru cilvēku apkārt neredzi pilnīgi neko, tikai viņu, tev neinteresē, vai viņam šodien rozā kurpes un vai istais krekls, tevi netraucē maza pumpiņa uz pieres. Mīlestība ir tad, kad šis cilvēks ir tavā sirdī, prātā, domās, sapņos. Bez šī cilvēka tev negribās ēst, dzert, tu negribi darīt pilnīgi neko. Tu vēlies tikai satikt viņu, vēlies lai viņš tevi pamanītu. Tu vēlies lai viņam viss būtu labi, un kad viņam sāp tev arī sāp. Un ja viņš ir noskumis, tad tu arī. Viņš to stāstija skaļi pa visu vagonu. Pienāca pietura Eksporta iela, kad viņš man uzsita pa plecu un nevelēja "Kaut tev tā veiktos kā man." un izkāpa no tramvaja. Tramvajs vēl nebija sācis braukt, kad piedzērušies cilvēkiem pieturā jav viņš nebija iepaticies, un sakās domstarpības, bet tramvajs aizbrauca tālāk un es nezinu kas notika.
Bet šis viss man lika aizdomāties par cilvēkiem un viņu attiecībām, par to kā mēs varam spriest ka zinām kas ir mīlestība, un kas ir grūtības, kas ir labie un sliktie laiki. Un durot mājas ar kajām es ļoti biju aizdomājies par to. Ka tas ko mēs domājam tie ir pilnīgākie sū*i. Jo tik tiešām šajos cilvēkos pa retam der ieklausīties, jo tikai cilvēks kas ir pazaudējis visu, pa tiešām to visu spēj novērtēt.
Vel tagad domāju un jūtos vainīgs, varbūt tomēr vajadzēja izkāpt nākamajā pieturā un paskatīties vai viņš netiek piekauts un viņam netiek atņemti tie paši 50 santīmi ko iedevu, kas iespējams bija vienīgā nauda šajā nedāļā, vai pat mužā ...''
