Tā jaunā nodaļa ir klāt.Visus ieteikumus vai ko tur grib pateikt lūdzu komentāros.Varat rakstīt visu kas jums nepatīk-neapvainošos :)Nu tad aiziet !Lasām.
5.nodaļa
Ienākot matemātikas klasē Oskaru nekur nemanīju un nodomāju ,ka viņš kavējas bufetē.
Aizgāju uz savu vietu kad sakrāmējos aizgāju pie Lauras un mēģināju viņu mazliet mierināt. Noskanot pirmajam zvanam devos uz savu vietu.Pēc otrā zvana Oskars tā arī klasē neienāca.Visu stundu klusi pierakstiju faktus uz savas pierakstu lapas.Paskatijos uz pulksteni klases aizmugurē bet manu uzmanību piesaistija kas cits.Pēdējā solā sēdošais zēns bija līdzīgs Kalvim no meža un ne tikai līdzīgs tas tiešām bija viņš.
-Marta,varbūt neblisināsies apkārt un pievērsīsies savai darba lapai?-stingrā balsī jautāja skolotāja.
Pievērsos lapai un kautko pierakstījusi par apļa diametru atcerējos ko masīvā auguma zēns bija teicis mežā Oskaram.Viņam šodien bija vis jāuzmana.Vai tādēļ viņš nebija skolā?Pagaidām tas bija vienīgais jautājums kas mani satrauca.
Līdz stundas beigām bija palikušas desmit minūtes un plāns man bija jau gatavs,cik nu to varēja nosaukt par plānu,bet vismaz nepalikšu neziņā.Šodien pēc stundām pastaigāšos pa mūsu ielu un izskatīšos tā itkā kautko meklētu.Tad ja pamanīšu Oskaru pieiešu pieviņa,labākajā gadijumā viņš pienāks pie manis.Un es viņam pajautāšu kapēc viņš nebija skolā.Ja viņš mazliet saminstināsies pie atbildes es būšu pārliecināta ka viņš bijis Sanda uzdevumā.
Noskanēja zvans un es devos uz angļu valodas kabinetu.Es nopriecājos,ka angļu valodē blakus sēž melānija nevis Laura.Ja man blakus sēdētu Laura man visu laiku būtu viņa jāmierina un es nevarētu uzvesties tik brīvi.Melānija vel nebija ienākusi klasē kad noskanēja zvans.Pirms stundas redzēju ka viņa izskatījās mazliet vāja un domāju ka viņa aizgājusi pie māsiņas,bet man bija viņa jāsatiek.Es gribēju viņai visu pastāstīt.Bet tad es apjēdzu ka šī bija pēdējā stunda un pēcdam gribēju ieskriet pie Melānijas.Bet ak vai!Plāns!Pareizi.Es nedrīkstēju kavēties man tas bija jāīsteno uzreiz pēc stundām.
Pēc trīsdesmit minūtēm klasē aizelsusies ieskrēja Melānija.Es biju priecīga ka viņa bija stundā un nolēmu izstāstīt visu ko es vakar mežā biju dzirdējusi un plānu ko gribēju īstenot šodien.
-Nē!-viņa klusām protestēju
-Kapēc?-Jautāju
-nevajag,nosākuma noskaidro mazliet vairāk.Varbūt viņš vienkārši gribēja palikt viens.
Es klusām aptvēru viņas sacīto un man likās ka viņa pati pašai negribot ir pateikusi par daudz.Tad es padomāju vēl un man sāka likties dīvaini tas kā Melānija aizstāv Oskaru.Vakar tač kad es viņai par viņu jautāju viņa laikam tikai izlikās ka īsti nezinot,un vispār tagat atbildēja tā kā būtu viņa vecākā Māsa.Likās ka Melānija ir apjukusi no manas klusēšanas un ir mazliet uztraukusies par to ko pateica.Es tomēr izlēmu neatkāpties no sava šīsdiena splāna.
Noskanēja zvans un es klupdama,krisdama pēc iepējas ātrāk gribēju nokļūt gardrobē un tad mājās.Melānija mani paturēja acīs un kad es izskrēju no skolas pieskrēja man klat itkā es pavisam ikdienišķi dotos mājās.
-Eu,negribi pie manis atnākt šodien?-viņa mēģināja pēc iespējas dabiskāk to noformulēt.
-Nē-es meloju-man jāpieskata mazais brālis.
-Tu vari paņemt viņu līdzi.Mes aizietu uz parku vai jūru tas būtu jautri
-Oi!Ja tu zinātu kā viņš uzvedas ārpus mājas...-es noklusu,jo sadzirdēju pazīstamu balsi.Pagriezos un devos tur kautgan Melānija centās mani apturēt.Viņš stāvēja apmēram desmit metru no manis otrā stāvlaukuma pusē.
-Marta,nevajag.Nogaidi mazliet.!-Melānija centās mani apturēt
-Ko gribu to daru-es apcirtos riņķī un uzbrēcu.Oskars pagriezās un viņa sejā bija jaušama neizpratne.
-Sveika,Marta.-viņš jautri teica.
-Sveiks-es atcirtu laigan biju plānojusi viņam to tā starpcitu pajautāt tagat tas vairs nebija iespējasms.
-Marta,tā nav tava darīšan-Melānija no aizmugures uzsauca-un vispār tev jāpieskata brālis.Es viņai uzmetu sarkastiskāko sejas izteiksmi uz kādu biju spējīga.Es palūkojos uz Oskaru un aiz viņa pamanīju mazo zēnu un lielo muskoļoto ko sauca sandis ko biju redzējusi mežā.
-Kapēc tu šodien nebiji matemātikas stundā-es gandrīzvai uzbrēcu
-Tā tiešām nav tava darīšana-teica sīksta bals kas izrādijās piederēja mazajam zēnam vārdā Marks.
-Nomierinies,Mark-Oskars uzmeta viņam pārmetošu skatienu un pienāca tuvāk man-Man šodien bija jādodas agrāk prom,jo man bija jāpalīdz tēvam dārzā.
Es ar dzirdēto atbildi nebiju apmierināta,bet pamanīju ka visu skolēnu kas nāca no skolas acis bija pievērstas mums.
-Skaidrs-es nomurmināju un gāju projām.Klusām cerēdama ka viņš man sekos.
