Serēna centās sēdēt gultā ar taisnu muguru. Kristofers bija teicis, ka viņi ieradīsies pēc stundas vēl bija piecas minūtes. Viņa nedrīkstēja baidīties, viņa nedrīkstēja izrādīt bailes. Serēna ievilka elpu un pasmaidīja pie sevis. Viņa nebaidās, tā ir vienkarša biznesa saruna, tā viņa arī to uztvers. Serēna paskatījas uz Kristoferu, kurš tanī pašā brīdī ielūkojās viņai acīs. Kristofers uzsmaidīja, un saspieda ciešāk viņas plaukstu. Viņa pat nemanīja, kā paskrēja laiks. Atvērās durvis. Pa priekšu ienāca pavecs vīrs melnā uzvelkā, piķa melns krekls, kam bija atpogāta pirmās divas pogas. Viņš bija bez emocijām, viņš ne smaidīja, neko viņš nedarīja. Serēna uzlika savu Ledus Karalienes, auksto seju. Pa acs kaktiņu viņa pamanīja, ka Kristofers arī vairs nesmaidīja. Viņš bija atlaidis viņas plaukstu un piecēlās kājās. Serēna zināja, ka vecais vīrs ir Deivids, viņš patiešām pat pēc izskata biedēja, bet viņa to neizrādīja. Viņa mati bija sirmi, gandrīz vai balti. Acis likās ir gandrīz melnas. Sejā ir kāda krunka, bet tas nekaitēja viņam izskatīties biedējoši. Viņš apstājās ar taisnu muguru. Nākamais ienāca pajaunākas vīrietis, viņam vareja būt ap kādiem piecdesmit gadiem. Melnie mati bija īsi apgriezti, bet tumši zilās acis, nevēstīja neko. Kad nākamais ienāca Marats un viņš aizvēra durvis. Serēnai viss bija skaidrs. Ģimene, tas taču ir ģimenes bizness. Viņai vajadzēja taču iedomāties ka Marats arī varētu atnākt. Viņš vairs nelikās, tas vīrietis, kas tūlīt izteiks kādu joku. Viņš izskatījās bez emocijām. Viņi visi sarokojās ar Kristoferu.
-Patīkami ar tevi iepazīties, Serēna, vai labāk teikt. Ledus Karaliene?- Deivids pasniedza savu roku, Serēna viņam samāksloti uzsmaidīja, un pasniedza labo roku. Viņš viegli satvēra pirkstu galus un noskūpstīja rokas virspusi.
-Labāk, Serēna- Viņa auksti atbildēja. Deivids viņai uzsmaidīja, bet Serēna nevarēja saprast, kas slēpjās aiz šī smaida. Serēna pie sevis nodomāja, ka labāk pat negrib zināt. Deivids apsēdās krēslā, kas bija blakus gultai.
-Patīkami ar tevi beidzot iepazīties, Serēna, mani sauc Marks.- Serēna viņam pasniedza roku un viņš to paspieda. Vismaz neizskatījās, ka Maraks spēlētu kādas spēlītes. Marats tikai viņai pamāja ar galvu, jo iepazīšanās ar viņu bija lieka. Marks pagāja nostāk un nostājās blakus savam dēlam.
-Es klausos Kristofer, ko tu vēlies no manis?- Deivids, beidzot pajautāja. Viņa paskatījās, ka vīrs neizrādīja nemazākās bailes. Ja pirms brīža viņš izskatījās salausts, tad tagad tāds vairāk nebija.
- Iznīcina manu vectēvu, savu brāli.- Kristofers auksti noteica, viņa paskatījās, ka Deivids pasmaidīja ar tādu smaidu, ka it kā viņš būtu gaidījis šos vārdus no Kristofera. Marats neizskatījās pārsteigts, viņš tik viegli savilka lūpas. Viņa sejas izteiksmes liecināja it, kā viņš teiktu, nu tad beidzot. Marka sejas izteiksme bija līdzīga, bet viņa pamanīja, ka viņš uzmanīgi vēroja savu tēvu.
-Ko viņš tev ir nodarījis?- Deivids pajautāja, bet viņa sejas izteiksme nemainījās. Serēna ievilka elpu, lai nesāktu lamāties. Likās, ka viņš speciāli vilcina laiku. Serēna saprata, ka viņš ir pieradis valdīt par visiem, viņš ir pieradis, ka visi viņam paklausa.
-Viņš ir pārkāpis visas robežas. Viņš vēlās manu un Serēna bērnu.- Deivids neizskatījās pārstegts, tāds neizskatījas ne Marats, ne Marks. Likās, ka laikam tas ir iedzimts viņu ģimenē, visu uztverts bez emocijām. Serēna arī bija visu pieradus uztevert bez liekām emocijām, bet kopš brīža, kad viņa ir kopā ar Kristoferu tas likās neiespējami. Vismaz viņa klātbūtnē.
-Apsveicu jūs abus, lieliski jaunumi.- Deivids apmierināti novilka. Serēna vairs nespēja izturēt, ka viņš speciāli vilka laiku.
-Paldies, bet tad jūs mums palīdzēsiet vai nē?- Serēna uzdeva jautājumu, lai viss beidzot nostātos vietās. Viņai bija apnicis tik ilgi gaidīt. Viņai vajadzēja zināt atbildi, citādāk viņa patiešām sāks visus lamāt un ārdīties. Serēna nespēja izturēt šo neziņu, viņa tik ļoti vēlējās pasargāt savu bērnu, lai viņš būtu drošībā.
-Protams dārgā, ka palīdzēšu, man tas ir izdevīgi.- Viņš apmierināti novilka. Serēna uzmanīgi paskatījās uz viņu. Kā viņam tas var būt izdevīgi. Teikums likās tik dīvains un neizprotams. Kā viņam var būt izdevīga, sava brāļa nāve?
-Cik izdevīgi?- Viņa dzirdēja, kā Kristofers uzmanīgi pajautāja. Deivids paskatījās uz viņu.
-Viņš vairs nemaisīsies man par kājām, jūsu lūgums nāk īstajā brīdī.- Viņš vēl aizvien izskatījās tik mierīgs un nosvērts, bez nekādām emocijā. Serēna nesaprata, kā viņš var būt tik mierīgs un apmierināts vienlaicīgi. Serēna par viņa ļaunumu vars nešaubījās, ja viņš ir gatavs nogalināt pats savu brāli. Viņš patiešām ir cilvēks bez emocijām un ļauns, ka pat velns viņa priekšā izskatās sīks un nevainīgs.
-Ko tad viņš tev dara?- Marks ieinteresāti pajautāja.
-Dara lieta, ko nevajag darīt, vienkarši sakot čakarē man prātu un tu zini dēls, kā es neciešu ja man čakarē prātu.- Viņš piecēlās kājās un aizgāja līdz logam. Visi uzmanīgi vēroja katra viņa kustību. Deivids pagriezās un aizgāja līdz savam dēlam un mazdēlam.
-Cena?- Kristofers pajautāja un pārtrauca neilgo klusumu. Serēna juta, ka sirds sāk sisties straujāk, no šī jautājuma un atbildes viņa baidījās viss vairāk. Viņa nezināja, kāda būs cena un tas viņu arī tik ļoti baidīja. Kaut Serēna neizrādīja šis bailes, bet iekšēji likās, ka visas iekšas un sirds ir beiguši darboties.
-Vectēv...- Marats ierunājās, bet Deivids viņu pārtrauca, paceļot gaisā roku. Marats apklus un vairāk neko neteica.
-Marat, tu zini noteikumus.- Viņš vienkarši noteica, bet Serēna nesaprata, ko Marats viņam gribēja teikt. Bet vienīgi saprata, ka tam nebija jēgas. Viņš ir cilvēks, kas neatkāpjās no saviem likumiem.
-Es par to domāju, nauda man nav vajadzīga. Jūsu nāve vēl mazāk, kurš tad man palīdzes vadīt šo biznesu, un jūs man nemaisaties pa kājām.- Viņš staigājot, no viena palāt gala uz otru. Labā roka bija ielikta bikšu kabatā un otra pie zoda pielikta klāt. Viņs prātoja, bet neviens, kas atradās telpā nezināja, ko viņš prāto un, ko viņš domā.
-Izdomāju.- Viņš apstājās un ļauni uzsmaidīja Serēnai un Kristoferam. Ja pirms laika likās, ka orgāni atsāk darboties, tad tagad atkal likās, ka viņi apstājās. Kājas palika aukstas, viņa no sirds cerēja, ka sejas izteiksmes ir palikusi nemainīga, ledus auksta.
-Saki.- Kristofers neizturējis teica. Deivids pasmaidīja vēl platāk un viņa lūpas pavērās.
