Tu nekad nezini, kas notiek. Kad esi novērsies.
-Kapēc viņš grib mani iesūdzēt tiesā?- Serēna bija aizkaitināta. Viņa negaidija tādu pavērsienu. Tas lika viņas prāta atcerēties līgumu. Ko viņa noslēdza pirms, viņa pat neatcerās cik sen atpakaļ tas bija.
-Grib, bet nevar, viņš pats parakstīja līgumu.- Roberts lietišķi noteica. Viņš sakrustoja pirkstus sev priekšā. Viņš izskatījās apmierināts. Vienmēr tik mierīgs. Robertam pieder advokāta firma Ņujorkā, viņš pats to vadīja, jo bija pārņēmis no sava tēva. Kas arī bija izcils advokāts. Un ir vēl aizvien. Jo citreiz sniedz vēl padomus. Viņs ir lielisks savā jomā, un pats labākais. Tapēc Serēna arī izvēlējās viņu, kā savu advokātu. Jo viņai vajag viss labāko. Serēna arī maksāja pamatīgu naudu, lai viņš vienmēr būtu pieejams. Kad viņai tas ir vajadzīgs.
-Tu esi viss labākais.- Serēna patiešām tā domāja. Viņa pat nezinātu, ko darītu bez viņa. Viņa bija pieradusi, ka Roberts ātri novērsa nepatikšanas. Koriģēja viņas līgumus. Pārskatīja citu klienta līgumus. Vienmēr palīdzēja viņai.
-To es arī dzirdēju, no tava vīra šodien.- Viņš pasmīnēja. Viņa zilas acis izskatījās uzjautrinātas. Mati vēl aizvien viņa vecumā izkatījās prefekti brūni. Un auguma arī nebija slikts. Priekš viņa vecuma, idiāli. Jā tā varētu teikt. Bet Serēna saglabāja neintrālu sejas izteiksmi. Roberts ir arī Kristofera advokāts. Tas var kaitināt. Biznesā viņus saistīja pārāk daudz cilvēku.
-Cik viņš ir pieklājīgs.- Serēna, to mīlīgi noteica. Roberts skaļi iesmējās.
-Kapēc jūs aprecējaties?- Viņš pēkšņi pajautāja. Serēnai ar atbildi ir jābūt uzmanīgai. Viņa nezina, ko teica Kristofers. Kapēc Kristofers viņai nepiezvanīja? Serēna ir gatava viņu novākt. Viņš mācēja, viņu kaitināt. Nekas, viņa vēl Kristoferam atriebsies.
-Skatieni, pieskārieni, viens skūpsts.- Viņa pateica to pašu, ko Keisam. To pašu, ko bija teicis Kristofers.
-Saskaņotas liecības, interesanti.- Viņš izskatījās domīgs. Tas ir Roberta stilā. Domāt par to, ko viņam nevajag. Serēna piecēlās kājās.
-Šeit nav tiesa.- Viņa paņēma somu.
-Pagaidi, te būs ielūgums.- Serēna, paņēma baltu aploksni ar zeltītu malu apkārt aploksnei. Viņa atvēra to un izņēma smalko papīru.
-Viesības, cik jauki.- Viņa ielika aploksni somā.
-Iedomājies cik ātri Ketrīna dabūja ielūgumu, kad tas ir domāts jums abiem.- Viņa iesmējās. Tas patiešām ir apbrīnojami.
-Jā Ketrīna ir apbrīnojama.- Serēna apbrīnoja Ketrīnu. Viņa paspēj visu. Sarīkot viesība, izaudzināt savus bērnu. Veltīt laiku ģimenei, vīram. Un vēl būt Ņujorkas galvenā prokurore.
-Es nu iešu.- Viņa uzreiz sāka prātot. Kapēc Robertam vajadzēja, lai viņa atbrauc. Viņš tik pat labi, varēja to pateikt pa telefonu.
-Tu gribēji, lai es atbraucu tikai tapēc, ka vēlējies uzzināt iemeslu kāzām un iedot ielūgumu?- Viņa uzreiz pajautāja. Viņai vajadzēja zināt. Roberts ir tik manīgs.
-Nē taču, draudi par tiesu.- Viņa nikni paskatījās uz Robertu.
-Tā ir taisnība, visi advokāti ir glumi kā čūskas.- Roberts skaļi iesmējās.
-Līdz viesībām.- Viņa noteica un izgāja ārā pa durvīm. Pirms viņa izgāja arā, Roberts vēl paspēja iesaukties. „Varbūt ātrāk.” Viņa izgāja ārā. Viņa ļauni pasmaidīja. Viņai vajadzēja Raienu. Lai kaut, ko uzzinātu par Kristoferu. Serēna pagriezās un gāja uz viņa kabinetu. Viņa pagāja garām sekretārei, kas viņu nepamanīja. Viņa atvēra kabineta durvis. Viņa apstajās durvīs un bija pārsteigta. Viņi centās piekārtot savu apģērbu.
-Cik interesanti.- Viņa aizvēra durvis un pasmīnēja. Tas ir uzjautrinoši. Viņš pasmaidīja ar tizlu smaidu. Kas liecināja, es neko nedarīju. Selīna Kārtera uzreiz pagriezās un žilbinoši pasmaidīja.
-Es sniedzu Selīnai konsultāciju, par jurista īsto darbu.- Selīna iesita viņam dunku sānā. Viņa vēl aizvien žilbinoši smaidīja. Bet varēja redzēt, ka viņa centās neizskatīties vainīga. Selīna ir skaista jauna sieviete. Piķa melnie mati vijās lielās lokās līdz pusmugurai. Smaragd zaļās acis centās, sevi nenodot. Viņa augumā ir diezgan paīsa, bet izskatījās satriecoši. Ja viņai kājās ir augstpapēžu kurpes, tad to nevarēja pamanīt. Raiens izbrauca ar roku cauri īsajiem, brūnajiem matiem. Bet viņš ar savām zilajām acīm neko necentās noslēpt. Viņi kopā izskatījās labi. Īsa, smalka, slaida sieviete un garš, atlētisks vīrietis. Vismaz Serēnai tā likās.
-Es arī tā skatos.- Viņa sāka smieties.
-Serēna...-Selīna iesāka, bet viņa pārtrauca Selīnu.
-Es neko neteikšu izlikšos ka neko neredzēju, bet jūs mani pamatīgi šokējat, lai gan tas ir grūti.- Raiens vairs stulbi nesmaidīja un arī Selīnai smaid no sejas ir nozudis. Viņi izskatījās apmulsuši.
-Kam tad es to teikšu? Lai gan būtu, kam teikt. Man gar to nav nekādas daļas. Tā ir jūsu dzīve. Izskatās, ka jums tā ir labi.- Viņi abi sarauca uzacis. un tad paskatījas viens uz otru. Likās, ka viņi sarunājās. Serēnai tas likās jocīgi. Tas pat ir interesanti. Cik labi viņi saprotās bez vārdiem.
-Mēs tev arī ieteiktu klusēt.- Abi reizē noteica.
-Jūs kopā izskataties bīstami. Lai jums veicās balodīši.- Serēna iesaucās un izgāja no kabineta. Viņa patiešām negaidīja, tādu skatu. Kad Serēna redzēja viņu abus kopā. Viņi parasti kašķējās, vai pat kala plānus par pasaules iekarošanu. Tāds vismaz likās skats no malas. Viņa patiešām nekad neiedomājās, kad abi ir kopā. Nu vismaz gultā. Tas patiešām bija uzjautrinoši. Bet viņai par to tagad nevajadzēja domāt. Viņai vajadzēja izdomāt, kā ietekmēt Kristoferu. Tas tagad ir svarīgak.
