http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ledus-3/806204
Ledus (4)2

Kārlija gatavojoties pavadīja vairāk kā divas stundas. Viņa rūpīgāk par citām reizēm izvēlējās sev drēbes, un pat noskuva kājas, ko agrāk pat nebija iecerējusi darīt. Pirmo reizi mūžā viņa izmantoja arī krustmātes dāvināto kosmētikas komplektu, kurā atradās visādi nieki- dažādas formas vatītes, lupatiņas, švammītes.. Meitene paralēli visu laiku sēdēja pie datora, lai iemācītos to visu lietot, un pati par sevi uzjautrinājās. Izrādās, būt vienkāršai bija grūtāk, kā viņa bija domājusi. Jauniete fonā ieslēdza Keitijas Perijas albumu, nokāpa no krēsla un devās uz vannas istabu, kustinādama gurnus mūzikas ritmā. Viņa nostājās pie spoguļa, un, noskaitījusi lūgšanu, strauji norāva pinnes likvidējošo plāksteri no deguna.
-Au!- Kārlija iesaucās un sāka lēkāt uz vietas. Deguna āda nelāgi apsarka, taču melno punktiņu vairs nebija,- Priekš kam es vispār to iecerēju?- meitene domīgi noteica un ķērās klāt pie krāsošanās. Kārlija iekoda lūpās, lai neviebtos, un paņēma rokās biedējošu Urban Decay acu ēnu paleti, un atvēra to, nopētīdama visas krāsiņas. Viņa tā arī nebija to izmantojusi, tā bija kā jauna. Kārlija paņēma pievienoto otiņu un viegli paņēma maigi pelēku toni, ko uzklāja uz plakstiņa. Pelēkais tonis izcēla meitenes pelēkās acis, un viņa nolēma, ka tieši tādus toņus izvēlēsies. Viens no iemesliem tam bija fakts, ka Kārlija nekad nebija izmantojusi neitrālos toņus. Tas vismaz lika viņai justies mazliet kā sev. Viņa ietonēja acu kaktiņus ar melnu toni un ielūkojās spogulī, sevi vairs nepazīdama.
Viņa neizskatījās pēc troļļa. Viņa izskatījās skaisti. Nedaudz par vienkāršu, bet skaisti.
Meitene paķēra acu zīmuli un akurāti ar tā grafītu iezīmēja acu līniju, iekams paspētu pārdomāt. Tikpat raiti viņa uzklāja uz sejas tonālo krēmu un pūderi, kas lika meitenes ādai teju mirdzēt. Visbeidzot viņa sapina tumšos matus garā, resnā bizē pāri plecam un devās apģērbties. Kārlija uzvilka mugurā džinsus, melnu kreklu uz lencītēm un pāri tam sarkanu, pabiezu flaneļa kreklu, ko meitene reiz bija nočiepusi no tēta. Kājās viņa uzvilka botes un sameta somā maku un telefonu, kad telpā ienāca meitenes mamma.
Viņa, ieraudzījusi meitu, mazliet sabijās un automātiski pielika roku sirdij,- Kas ar tevi noticis?- mamma izbīlī vaicāja. Kārlija izstiepa rokas katru uz savu pusi un graciozi paklanījās,- Kas tu esi, un kur tu liki manu meitu?
-Izbeidz,- Kārlija mammai atteica un apmeta pirueti uz riņķi,- Kā ir?
-Ir.. nepierasti,- Kārlijas mamma domīgi sacīja,- Tu neizskaties pēc sevis. Kur tu dosies?
-Littltaunā notiek pasākums,- Kārlija sacīja un atgriezās pie somas kārtošanas,- Kaut kāds nacionālais pasākumus, kur jaunieši mētāsies ar krāsu. Skanēs laba mūzika, un būs pat putu vanna,- meitene centās izklausīties entuziastiska, taču smagi izgāzās. Viņa jau , vien uzmetot acis mammai, zināja, ka tas izklausās pēc meliem. Kārlija nebija nekāds ballīšu zvērs, daļēji tāpēc, ka viņai nebija draugu, daļēji tāpēc, ka cilvēki viņas stilu nesaprastu. Taču šodien meitene gribēja pamēģināt, vai sanāktu “iekļauties”, ja viņa būtu vienkārša, kā citas meitenes.
Viņas mamma aizdomīgi samiedza acis,- Kopš kura laika tevi interesē Littltaunas ballītes?-
-Mammu, lūdzu,- Kārlija novaidējās un uzlika somu plecā. Bija savādi, ka meitenes parasto somu aizstāja vienkārša, melna ādas rokassoma,- Es būšu mājās laikus, ja tas tevi interesē.
-Ir vēls,- māte sacīja, sakrustojot rokas. Kārlija zināja, ka tā viņa izrāda savu autoritāti.- Tu neesi pusgadu bijusi mājās, labāk ej paguli un atpūties. Ballītes nekur neizpaliks,-
-Es gribu tieši uz šo, mammu,- Kārlija lūdzoši uzstāja,- Es negribu sēdēt mājās un raudāt par to, ka nebiju tur. Es tikai gribu aizbraukt un paskatīties, kas un kā tur ir.. tas arī viss..
-Kārlij, tā neesi tu,- šķiet mamma uzreiz saprata Kārlijas bažas un mīļā balsī sacīja,- Tev nav jābūt kādam citam, lai tu kādam iepatiktos, mīļā.- mamma pienāca meitai klāt un uzlika roku uz vaiga,- Mēs tevi mīlam, un tu mīli sevi. Nekam citam nav jēgas.
-Vienu nakti, mammu,- Kārlija tomēr uzstāja. Mātes acīs viņa redzēja neizsīkstošu mīlestību pret sevi, tomēr nevēlējās atkāpties. Viņa tikai gribēja pamēģināt.- Lūdzu..- meitenes balss laicīgi aizlūza, padarot teikumu sentimentālāku.- Mammu, es arī jūs mīlu, bet jūs ne vienmēr man būsiet blakus. Es gribu būt ar citiem jauniešiem, es gribu zināt, kā ir būt normālai,-
-Tu vārdu “normāls” pat nevari pateikt, nesaviebjoties,- mamma saknieba lūpas. Kārlija pavīpsnāja, piekārtoja somu uz pleca un uzspieda mammai uz vaiga īsu buču,- Ei!- mamma iesaucās, kad meita paspraucās viņai garām, un devās taisni uz durvīm,- Skārleta,- mamma pasauca meitu īstajā vārdā. Kārlija pie durvīm apstājās kā iemieta,- Kur tu dodies?
-Tiksimies rīt,- Kārlija tomēr noteica un atvēra istabas durvis, pa kurām izskrēja laukā un devās uz izejas pusi. Kad mamma viņu nosauca pilnajā vārdā, viņa kļuva dusmīga, un gribēja iet, kaut vai tikai tāpēc, ka gribēja mammai “iekost”, par spīti, tā teikt. Viņa izgāja tik ātri, ka aizmirsa mašīnas atslēgas, bet atpakaļ doties netaisījās. Meitene sakārtoja somu uz pleca un sāka iet pa šoseju uz priekšu, sapīkdama ikreiz, kad viņai pabrauca garām kāda mašīna.
Lai gan Littltauna atradās tuvu, Kārlijai labpatiktos tur nokļūt ātrāk, jo tagad viņa bija vienatnē ar savām domām, un nespēja sagremot to, ka mamma bija viņu nosaukusi par Skārletu. Pēdējoreizi viņu tā kāds nosauca dzemdību namā. Tas bija savādi un viņasprāt pat aizskaroši. Varbūt arī viņas nespēja sadzīvot ar savu īsto vārdu, bija iemesls, kāpēc viņa mīlēja būt citādāka. Viņa nebija Skārleta. Viņa bija Kārlija, un vienkārši Kārlija. Nekas cits.
Viņai jau apnika iet, kad blakus meitenei apstājās pasteļu zila Volksvāgena vabolīte, kuras šoferis nolaida priekšējo logu, lai uzrunātu Kārliju, kuras uzacis bija savilkušās dusmu grimasē kā mākoņi pirms negaisa,- Hei, kurp tu?- puisis vaicāja, braukdams tik lēni, cik Kārlija gāja.- Ja tu brauc uz Littltaunu, varu aizvest. Mēs ar māsām arī braucam turp,-
-Littlaunu,- Kārlija neskatoties noburkšķēja.- Pati tikšu tālāk.- viņa nelaipni atcirta un beidzot palūkojās uz mašīnu, kur viņai pretim raudzījās puisis, kuram galvā bija salmu cepure. Kaut kas viņa sejā šķita pazīstams, tikai meitene nespēja atcerēties, kas tieši. Viņam bija tumšas acis un kontrastējoši žilbinošs smaids, kas izcēlās pret tumsnējo ādu.- Sit ceļu,- viņa nikni noņurdējās un ar vēzienu norādīja taisni uz priekšu- Nu?
-Nevajag jau būt tik nelaipnai,- puisis sacīja un uzlika rokas uz stūres.- Es domāju, ka internetā tu biji jaukāka,- puisis noteica. Kārlija piešķieba galvu, nebūdama pārliecināta, par dzirdēto, taču puisis jau sāka braukt, strauji attālinoties, kad viņai pielēca, kur viņa bija puisi redzējusi. Viņa neļāva domām sevi aizkavēt, un vienkārši devās prom.
Nu un, ka viņa bija satikusi Paulu? Viņš bija kretīns. Bez tam, bezkauņa, nekaunējās atzīt, ka pat tagad atpazina Kārliju, bez visām butaforijām. Kārlija atsauca atmiņā Dallasā satikto Džeju un pasmaidīja. Džejs bija īsta konfekte, turklāt, pievērsa viņai uzmanību, un bija ļoti jauks. Ballē noteikti būs daudz puišu, un noteikti, kāds no viņiem ir tikpat simpātisks kā Džejs.
Meitene pasmaidīja, izņēma telefonu no kabatas, uzlikdama uz skaļāko atskaņot mūziku un, ar augsti paceltu galvu, devās Littlaunas virzienā, skaļi dziedādama līdzi, lai sevi izklaidētu un kliedētu laiku. No sajūsmas par nezināmo, meitene izmeta no galvas visas domas, un vienkārši koncentrējās uz ballīti, kuras basus jau varēja saklausīt pa gabalu.
Viņa ieklausījās mūzikā, alkdama būt tai tuvāk, kad garām straujā tempā pabrauca motociklistu bars, kuri apšļāca meiteni ar peļķainu ūdeni no galvas līdz kājām. Nikna par traucēkli, Kārlija trīsstāvīgiem vārdiem nolamājās viņiem no mugurpuses. Viņa jutās slapja, netīra un neizsakāmi dusmīga un apkaunota, nevaldot pār savu muti.
Taču, kad viens no braucējiem novilka ķiveri un pievērsa viņai dusmīgu skatienu, Kārlijai dūša saskrēja papēžos. Tas bija pieaudzis vīrietis, tik plecīgs, kā divas Kārlijas, un meitenei no tiesas sametās bail. Vīrietis nokāpa no motocikla, un sāka nākt viņas virzienā, kad Kārlija metās bēgt, izmantojot meža ceļu. Viņa zināja, ka viņu noķers, ja gribēs, bet izsmējīgie smiekli aiz muguras neizklausījās tik biedējoši.
Viss, ko viņa zināja, bija, ka ir jābēg.
Tev patiks šie raksti
