Ledus (19)1

Kā jau gaidīts, Džīna izvairījās no atbildes, un vienkārši devās atpakaļ uz darbu. Kārlijai nebija ne mazākās vēlēšanās skriet mātei pakaļ kā pusaudzei un viņu iztaujāt. Noteikti ne pēc sešiem grūtniecības testiem un nakts dzērumā, kad vēl gandrīz uzskriets divām jaunām draudzenēm, kas nezina, ka Kārlija ir izdomājusi sev jaunu ampluā. Kārlijai šķita, ka smadzenes izkūpēs želejā. Bija daudz par daudz visa kā, un vajadzēja atslodzi.

Atslodzei ir trīs veidi 1) miegs- noteikti pašlaik neiespējama alternatīva, jo smadzenes ir pārbāztas ar informāciju un miera nebūs; 2) alkohols- pēc vakardienas, kategorisks nē; 3) lasīšana/ sevis nodarbināšana- tam viņa bija par slinku. Kārlija bija no tām, kuras mīlēja saldenus romānus, tāpēc arī šis variants atkrita. Mīlestība viņu piebeigtu, jo bija par daudz.

Garām pagāja apmēram sešpadsmit gadus veci puiši ar duffle tipa somām, kuri skaļi no pārnēsājamām skandām. Kārlija uzreiz atpazina “Karību Jūras pirātu” melodiju un uzreiz nosprieda, ka tā ir likteņa zīme. Viņai nudien jāatpūšas, skatoties, kā Orlando Blūms un Džonijs Deps cīnās ar jūras mošķiem kopā ar Keiru Naitliju.

Tā nu viņa devās uz specializēto filmu veikalu, kur iegādājās visas filmas daļas, līdzās paņemot arī asiņaina paskata filmas, uz kuru vāciņiem bija vīrieši ar zilumiem, ieročiem, vai līķi. Tas tā, ja prāts pavisam nošķobīsies, būs izeja. Vēl darāmo lietu sarakstā atlika tikai popkorns, našķi un antidepresanti..

Viņa norēķinājās par visu pie kases, kad atkal sadzirdēja Karolīnas balsi. Kā izbiedēta, Kārlija ķēra pie sirds ar vienu roku, ar otru saķērusi maisiņu ar diskiem, un centās atrast, kur noslēpties. Viņai nebija ne jausmas, kā visi reaģētu, ja viņu ieraudzītu kā ne Aspenu...

Kāda ķēpa, ak vai!

Kārlija drudžaini pārmeklēja vietas universālveikalā, kur noslēpties, taču tādu nebija. Bariņš atradās vien pāris metru attālumā tieši pie izejas no video- veikala. Kārlija iekšēji nolamājās un pakāpās atpakaļ, uztriekdamās virsū jauneklim, kas strādāja veikalā- būdīgam, oranžā kreklā tērptam vīrietim- kuilim, ar ūsām, biezākām par viņa veselo saprātu, un galvas virsmu- spožāku par daža laba nākotni. Kuilis, protams, bija neapmierināts un pikts, un atgrūda meiteni.

-Kundzīt, slēgts,- viņš zem ūsām gandrīz norēja,- Ir pusdienas laiks un sestdiena!- viņš žēlojās, izstumdams Kārliju laukā no veikala, lai aizvilktu ieejai priekšā metāla aizkarus un uzliktu zīmīti par pārtraukumu. Kārlijas pleci saguma un acis aizmiedzās. Viņa nedzirdēja vairs smieklus aiz muguras, un zināja, juta, ka ir pamanīta. Skatieni mugurā bija kā tautas bumbas bumbu sitieni pret muguru, uzstājīgi un sāpīgi.. vēl pie tam šajā kaunpilnajā mirklī..

Esi drosmīga. Kārlija sev pavēlēja un pagriezās pret bariņu, kas, kā jau bija paredzēts domāt, blenza uz viņu kā uz pasaules brīnumu. Viņi tevi nepazīst. Neizrādi to, ka tu viņus zini.

Kārlijai bija fantastiski sejas muskuļi, viņas mīmika bija tik atklāta un izteikta, ka tas reizēm padarīja meiteni tik viegli lasāmu, kā atvērtu grāmatu. Tagad viņas paceltā uzacs, šokētās acis, ieplestās nāsis, un kombinācija bālajai ādai un sārtajiem vaigiem noteikti izskatījās komiski. Bet viņa nedrīkstēja zaudēt savaldību un atklāties.

-Ko blenžat?- viņa gandrīz uzrēja Nikam un viņa draudzenēm, būdama dusmīga. Nudien. Pat ja viņi bija apmulsuši, nebija tā jāblenž,- It kā jums nekad nebūtu bijusi sūdīga diena!

-Aspena?- Karolīna ierunājās pirmā, mirkšķinot acis, ko ietvēra mazai slotai līdzīgs mākslīgo skropstu virpulis. Meitene izskatījās vēl labāk, kā vakar. Viņa bija ļoti skaista. Ar mazliet tumšāku ādu, kā amerikāņiem, ar medus blondiem, lokainiem, gariem matiem un augumu, kas liktu slikti sajusties par modelei. Arī viņas stils bija lielisks un pārdomāts, šoreiz viņa bija ģērbusies vasarīgā kleitiņā, kas lieliski iezīmēja viņas siluetu un auguma skaistās puses. Pat viņas balss bija kā eņģelim. Kārlija sajuta greizsirdības karstuma viļņus aplejam nervu sistēmu.

Drīz viņai dūmi velsies caur ausīm.

-Pardon?- viņa vaicāja, izliekoties par muļķi. Nekas cits nenāca prātā,- Kāda Aspena?

-Tā ir Aspenas māsa, Kārlija - Niks pusčukstus paskaidroja draudzenei, ar skatienu atvainodamies Kārlijai,- Mēs atvainojamies,- taču puisis nespēja nomaskēt to, ka bija uzjautrināts. Viņa acīs bija smieklu dzirksts, un lūpu kaktiņi raustījās uzjautrinājumā.- Mēs noturējām jūs par mūsu draudzeni... tikai atzīstiet, situācija bija komiska..

-Lai jums jauka diena,- Kārlija vien noburkšķēja, un dramatiski pagriežoties, devās prom ar lepni paceltu galvu, pa gabalu no trijotnes, kam viņa nepiederējās. Nedz skaistajām dvīnēm, nedz jaukajam Nikam, kurš atgādināja puišu ideālu no deviņdesmito gadu romantiskajām komēdijām. Viņa šodien nolēma, ka šodien noslēpsies istabiņā un izliksies beigta.

Nu, tas ir, ieurbusies datora ekrānā, skatoties filmas, lai noslēptos no pasaules. Nemaz ne tik slikts variants.

***

Tikusi mājās, Kārlija apbruņojās ar portatīvo datoru, diskiem un našķiem, un centās koncentrēties uz filmu. Taču ārpus numuriņa notika jautrība. Jaunieši smējās, skraidīja un dauzījās, traucējot meitenei uztvert filmas sižetu. Daļa viņas gribēja doties izlūkos. Otrā daļa lika sēdēt uz vietas un skatīties filmu, iekams nav noticis, kas vēl traģisks. Piemēram, viņai uzkristu meteorīts.

Šodien Kārlija bija nelaimju magnēts.

Viņa atgāzās spilvenos, paņēma pilnu sauju šokolādes popkorna un iebēra to mutē, no malas izskatīdamās pēc milzīga kāmja ar piebāztiem vaigiem. Ja agrāk un īpaši pēc Frankfurtes Kārlija bija nobriedusi iesākt vegānu dzīvesstilu un izvairīties no ātrajām uzkodām, tad šodien ķermenis to vien prasīja. Kopš viņa bija atgriezusies, bija apēsti trīs batoniņi šokolādes, izēsta bundžiņa “Ben & Jerry” banānu saldējuma un izēstas trīs paciņas riekstiņu ar garšvielām.

Ir divu veidu cilvēki, tie, kas uztraukumā nespēj ēst neko, un cilvēki, kā Kārlija, kas spētu apēst pat nīlzirgu, ja tam uzkaisītu ķiploku sāli. Viņa turpināja stumt māgā popkornu, čipsus un pat burgerus, kad kāds pieklauvēja pie istabiņas durvīm.

Atvērt vai neatvērt? Viņa prātoja, nopauzēdama filmu. Viņa atcerējās šī rīta notikumus, un vēlējās palikt zem segas, bet no otras puses, varbūt neveiksmes vainagotos ar ko jauku? Un no otras puses, starp laimi un katastrofu ir viens solis.. Ak vai.. Ak vai.. ko darīt?

Nomierinies, Kārlija, tas ir tikai Džejs.. noteikti atkal uzplīties ar savu draudzību..

Taču klauvējieni nerimstas un tie nav tik mierīgi kā Džejam. Džejs klauvē citādāk. Mierīgāk un ar īsākiem intervāliem. Taču šī persona ir neatlaidīga. Varbūt mamma? Vai Elena, ja kas noticis?

-Kārlij,- balss aiz durvīm beidzot ierunājas, un Kārlija sastingst, uzmetot lūpu,- Ielaid, te tētis.