Lēciens pār krauju 29

Nezinu kā tas gadījās, bet svešiniekam no Anglijas izstāstīju savu stāstu. Sirds par jaukajām zaudētajām mājām sāpēja. Viņš man teica, ka jābrauc man uz Angliju un pēc iespējas ātrāk, jo pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas savienības tas vairāk nebūs iespējams. Man sirds bailēs sažņaudās. Braukt uz Angliju? Pie svešinieka, turklāt vārdā Muhameds? Tur vēl ir laiks padomāt.
Pagāja dažas nedēļas, kuru laikā apstākļi kļuva vēl skumjāki. Dzīvokļa saimnieki nu termiņu samazināja no mēneša uz nedēļu, kas radīja mazas iespējas atrast labu jauno mājvietu. Steigā pārvācāmies uz dārgu un sliktu mājvietu. Apkārtne bija drūma un pelēka, daļa no manas dvēseles tika aizrauta prom.
Nolēmu parunāt ar Anglijas draugu. Viņš man sola palīdzēt un sūtīt naudu biļetei. Es piekrītu, jo tā šķiet vienīgā izeja no situācijas. Dažas dienas vēlāk rakstu viņam un saku, ka man bail braukt un saku, ka sūtīšu naudu atpakaļ un nebraukšu. Man atbild, ka naudu atpakaļ neņems, lai iepriecinu ar to ģimenes lockeļus, viņš man turpmāk palīdzēšot. Dažas dienas padomāju un nē, tomēr ja jābrauc, tad jābrauc. Nopirku biļetes uz Angliju un atpakaļ, ar 6 dienu intervālu. Ja gadās, ka apstākļi slikti, lai var atgriezties. Paralēli meklēju kādu, kam es Anglijā varu uzticēties. Lai nolaupīšanas gadījumā vismaz zina, kad es ierados un kāda nr. auto biju, ar kādu cilvēku braucu un kad pazudu. Jāizbrauc bija pēc 1,5 mēneša. Stāstīt to kādam no ģimenes neuzdrošinājos.
Ap to laiku arī atradu darbu Maximā. Bija jāstrādā pie salātu bāra un gaļas. Bija 3 dienas 16h maiņa galvenokārt. Lai gan pirmās darba stundas nebija ļoti saspringtas, tomēr nākamās, it sevišķi ap pusdienlaiku paņēma visu enerģiju. Turklāt vadība vienmēr piesējās, ja priecīgi nerunāju ar klientiem vai kkur. uz letes bija netīrs. Pusdienas gan bija ļoti labas - augļi, gaļa, siltais ēdiens, reizēm pat torte. Tomēr nedaudz priecēja, tas, ka tikšu drīz vien vaļā no vadības, kura par minimālo algu grib dabūt perfektos darbiniekus un regulāri aicina uz pārrunām par slikto darbu. Filozofija - mazāk brīvdienu, mazāk sava laika, tev taču galvenais strādāt, tikai motivēja skriet.
Dienās, kad man nebija lemts palikt līdz 23 veikalā, mēdzu pastaigāt pa tuvējo apkārtni un padrebināties par tuvāko nākotni. Par lielo lēcienu. Lai gan jebkuram mans plāns liktos pārāk bīstams, es zināju, ka neesmu tas tips, kas atrastu ko labāku par parasta pārdevēja darbu, bet gribējās dzīvē kko. arī vairāk kā tikai darbu un nu vairāk kā ne tik pievilcīgās mājas.
Gāja dienas un lielā lēciena diena tuvojās.