local-stats-pixel fb-conv-api

Laužoties cauri dzīvei. (8.daļa)0

50 0

Pašu stāsts ir tā aizrāvis, ka nevaru pat apstāties. :D 7.daļa.

Kad biju paspēris dažus soļus uz priekšu, viņa pieskrēja man klāt. Pirms vēl paspēju pajautāt, vai viņai viss kārtībā, viņa paņēma mani aiz rokas un aizvilka uz zāles tālāko galu, kur visu sarunas bija mazāk dzirdamas. Pirmais jautājums izskanēja no viņas, redzēju, ka Samanta bija diez gan uztraukusies: ‘’Viņam viss būs labi!?’’ Necerēju, ka labošanas iestādē sastapšu cilvēku, kas tā uztrauksies par citu problēmām. ‘’Jā, būs labi. Tev viss kārtībā?’’ Es jautāju. ‘’Jā, man labi. Ļauj uzdot jautājumu, kāpēc gan tu iejaucies tajā cīņā?’’ ‘’Es taču nevarēju pieļaut, ka viņš nosit to puisi, jo beigās viss tiešām būtu izvērsies daudz savādāk. Teikšu godīgi, es nesaprotu, kāpēc tu esi labošanas iestādē – pēc tā, kā tu uzvedies, es nespēju iedomāties iemeslu, kāpēc tu šeit atrodies.’’ ‘’Vai zini tādu lietu kā būšana neīstajā vietā un laikā?’’ KO? Vai tiešām esmu atradis cilvēku, kuram ir šī pati kaite, kas man? Protams, tā varēja arī nebūt patiesība, taču es jutu, ka viņa nemelo. ‘’Jā, pazīstama sajūta.’’ ‘’Starp citu, tev arī šeit nevajadzētu atrasties – tu neesi kā visi, es saprotu,’’ viņa mazliet kautrīgi izteica piezīmi.

Šajā brīdī deju zālē atkal ieskrēja komandants, bļaujot, lai visi nostājamies zāles vidū ar saviem pāriem. Paņēmu Samantu aiz rokas un vilku sev līdzi, jo varēja redzēt, ka komandants nav īpaši sajūsmināts un tagad viņu kaitināt nebūtu prāta darbs. Kad bijām sastājušies, viņš paziņoja, ka deju stunda neturpināsies, jo viss izvērtās nepārāk labi ar sasisto puisi. Samanta izskatījās diez gan nobijos, taču es, lai viņu kaut mazliet nomierinātu, čukstēju, ka viss būs labi ar to puisi. Tad komandants paziņoja, ka visiem puišiem momentā jāiet uz koptelpu. Vajadzēja atvadīties, un manā galvā atkal iestājās tukšums...nē, ir jāpasaka kāds kompliments, jāpasaka! Cīnījos ar savām smadzenēm, lai izlemtu, ko teikt. Pamanīju, ka puiši virzās uz manu pusi un es tūlīt sākšu bremzēt visu rindu, tāpēc mazliet pagriezos, lai citi neredzētu, ko es daru, uz Samantas pusi, viegli novilku ar pirkstiem pa viņas roku un pateicu, ka viņa izskatās ļoti skaisti. Tas viņu pamatīgi samulsināja, taču lūpās bija vērojams neviltots smaids. Viņa, mazliet minstinoties, izdvesa: ‘’Ak...paldies.’’ ‘’Līdz nākamajai stundai,’’ es noteicu un pagāju garām viņai, jo visi jau stāvēja un gaidīja, kad sākšu kustēties. Ejot ārā no zāles, pametu pēdējo skatienu uz viņu – Samanta skatījās uz mani un smaidīja. Vaū, šīs sajūtas ir apbrīnojamas, pie sevis nodomāju un sāku iet ātrāk uz koptelpas pusi.

Kad visi bijām atnākuši uz koptelpu, komandants apstājās mums priekšā un pavēlēja visiem nostāties rindā. Un tad sekoja pats labākais: ‘’Ko tu, Juri, vispār atļaujies? Esi nācis šeit kauties!? Labi, ja nav kur spēku likt, es palīdzēšu. Atspiedies trīsdesmit reizes!’’ Mēs visi vērojām, kā viņš vienīgais atspiežas, kamēr komandants uzmanīgi skaita līdzi. ‘’Labi, celies kājās. Tā, visi klausās! Lai šeit nebūtu nekādas grūstīšanās, kaušanās vai vēl kādu pigoru! Ja kas tāds atkārtosies, sods nebūs tik žēlīgs. Visiem – atspiesties trīsdesmit reizes!’’ Tā tās lietas notiek – viens par visiem, visi par vienu. Mums visiem bija jāmaksā tāpēc, ka Jurim bija ‘’sarkanās dienas’’ un nesa uz kaušanos. Kad visi bija piecēlušies, komandants ilgi klusēja, līdz atkal lika Jurim atspiesties vēl trīsdesmit reizes. Pēc tā gan mums tika dota atļauja iet uz savām gultām. Mans garastāvoklis bija ļoti uzlabojies, mani pat īpaši neuztrauca tas, ka tikko visi bijām dabūjuši pa mizu – viss, par ko spēju domāt, bija Samanta.

Dienas gāja, nu, precīzāk sakot, ar vien vairāk tās sāka vilkties, jo viss jaunais bija izsmelts un tagad lietas norisinājās pilnīgi uz riņķi. Bija pagājusi jau nedēļa, bijām ar Samantu deju stundās tikušies trīs reizes, kur dejojot klusītēm sarunājāmies. Viņa bija gudra un prātīga meitene, vienīgi žēl, ka nokļuvusi šādā vietā. Starp šīm dienām mani bija divas reizes apciemojuši arī vecāki, protams, neko daudz viņiem par šejieni nestāstīju, jo nelikās, ka tas būtu tā vērts.

Ar katru dienu es sāku vēlēties pēc brīvības, pēc žoga otrās puses, pēc piedzīvojumiem, kas neaprobežojas ar sportošanu vienā vietā un vienām un tām pašām nodarbībām. Par laimi Samanta mani kaut cik vēl glāba, taču arī tā bija problēma, jo satikāmies tikai divas reizes nedēļā. Katru vakaru gāju gulēt ar domām par viņu, katru rītu cēlos ar domām par viņu. Eh, kā to labot? Un tad...tad man radās ideja, kas gan būtu riskantākā lieta, ko jebkad esmu darījis. Taču, izdoties tas varētu.

Man ir grūtības pašam savu ģeniāli neprātīgo ideju aptvert, taču centīšos to pēc iespējas loģiskāk izstāstīt, lai gan pašam tā neliekas īpaši loģiska. Tikšanās ar Samantu divas reizes nedēļā bija smieklīga lieta, tāpēc es izlēmu, ka KAUT KĀ vajag satikties ar viņu naktīs. Problēma bija tā, ka naktīs ir jāguļ, nevis jāblandās kaut kur, kur vispār nav atļauts iet, taču tā bija mana vienīgā iespēja šeit uzturēties bez šausmīgas depresijas. Protams, visi esam skatījušies seriālu Prison Break, kur, vadoties pēc ģeniāla plāna, cilvēku grupai izdodas izkļūt no cietuma. Nu, šoreiz tā nebūs, taču plāns bija vajadzīgs...labs un pārdomāts plāns. Tikai kā? Tagad dzīvošana šeit kļuva vieglāka, jo nebija laika koncentrēties uz lietām, ko mums māca, bet gan vajadzēja plānot, kā tikt ārā no labošanas iestādes teritorijas. Protams, Samantai to vajadzēja paziņot, jo viņai arī ir gudra galva, kā arī viņa šeit atrodas ilgāk, tāpēc zinās lietas, kuras es nezinu. Mūsu saziņa varēja notikt tikai deju laikā, tāpēc tur bija jāpastāsta viss nepieciešamais, kas jāzina sākumā. Pienāca nākamā deju stunda – es biju ļoti aizņemts ar savu plānu, ka pat nemanīju, ka meitenes jau bija ieradušās zālē. Ātri piegāju pie Samantas, komandants ieslēdza mūziku, un es sāku runāt. ‘’Klau, iespējams, tev tas liksies neprātīgi, bet...mums vajag tikties naktīs ārpus teritorijas.’’ Viņa nedaudz iespurdzās un tad čukstēja: ‘’Tu to nopietni? Tas taču ir neiespējami.’’ ‘’Viss ir iespējams, mums tikai vajag izdomāt labu plānu, jo bez tavas sabiedrības izturēt šejieni ir ļoti grūti.’’ Viņa ilgi skatījās manās acīs un tad teica: ‘’Labi, ja tu esi tik pārliecināts, esmu gatava riskēt. Kas man jādara?’’ ‘’Labi, iesākumā uz lapas uzzīmē savas ēkas plānu, arī to, kur guli tu, kur ir kādas durvis, izejas, kambari, kā arī kur atrodas personāls un komandanti. Nākamajā deju stundā apmainīsimies ar plāniem, otrajā pusē raksti visu, ko nepieciešams zināt papildus – laikus, kur kas atrodas, cikos notiek maiņas utt.’’

Dienas gāja, palika ar vien grūtāk bez viņas, taču manu prātu nodarbināja plāns. Ēkas plānojumu biju uzzīmējis, tagad tikai atlika izpētīt un apdomāt visas iespējas un nepilnības šeit, kuras es varu izmantot savā labā.

50 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000