Iepriekšējais raksts. Rakstīšanaaktīvi norit uz priekšu, paskat, jau 7.daļa uzrakstīta un pagaidām nav vēlmes apstāties.
Pamostos no pazīstama trokšņa, kas piepilda telpu. Pirmās sekundes gremdējos savā sapnī, taču zvans uzstājīgi turpina zvanīt, izvelkot mani no sapņa. Ziniet, tas ir kā skolas zvans, taču gan daudz skaļāks, gan nepatīkamāks. Atveru acis un vienīgais, ko redzu, ir noplukušie griesti. Sākumā tos nebiju pamanījis, taču tie izskatījās diez gan nepatīkami. Pieceļos sēdus gultā, redzu, kā pārējie jau ģērbjas savās sporta drēbēs, lai dotos uz rīta rosmi. Saprotu, ka jāceļas, pretējā gadījumā nāksies atspiesties reizes 20, atkarībā no komandanta garīgā. Pēkšņi skaļā balsī viņš paziņoja – pēc 2 minūtēm lai visi būtu gatavībā!
Izgājuši ārā, atkal nostājāmies rindā, taču jau sapratu – šoreiz spēles mēs nespēlēsim. Iesākumā mazliet pastaipījāmies, bet vēlāk saņēmām komandu – veikt 10 apļus apkārt mūsu ēkai. Komandants atslēdza vārtus, kas atbrīvoja ceļu uz aptuveni 10 metrus platu zālāju, kuru no abām pusēm ierobežoja liels mūra žogs. Kad visi bijām sākuši kustēties uz priekšu, lēnā tempā līdzās man sāka skriet Andris. ‘’Zini, šodien būs deju nodarbības. Es ceru, ka soļus vismaz dažām dejām zini un dejojis arī esi, jo mums ir daži indivīdi, kas pat pēc dažu mēnešu ilgas mācīšanās nespēja iegaumēt elementārus soļus, kas komandantus diez gan sanikno, bet meitenēm liekas diez gan patizli.’’ ‘’Ak, tas ir jauki. Zinu diez gan daudzas dejas, kā arī dejojis esmu, tas man problēmas nesagādā.’’ ‘’Tad jau meitene, kuru tu izvēlēsies, būs diez gan laimīga ar tevi,’’ smīkņājot noteica Andris un sāka kāpināt skriešanas tempu.
Kad tika noskrieta noteiktā distance, mums nācās pusstundu pavadīt pie stieņiem un līdztekām, vēlāk nedaudz pastaipīties un tad doties uz dušām, kas, kā tikko atklāju, atradās tukšā gaiteņa pašā galā (interesanti, ka komandants to nebija minējis). Pēc nomazgāšanās devāmies uz koptelpu, lai uzvilktu mūsu formas. Izrādās, ka pulkstenis rādīja jau 9:00. Sāku interesēties pie blakus sēdošā puiša, vai brokastis šeit vispār tiek pasniegtas. Izrādās, ka tieši pēc sportošanas mūs baro, par ko es ļoti sapriecājos, jo biju diez gan izsalcis.
Ziniet, ar katru dienu pārtika sāka atgādināt par mājām, jo šeit tā kļuva ar vien sliktāka. Iespējams, pirmā diena bija tikai ilūzija, ka šeit ēdiens būs gan garšīgs, gan tā būs pietiekami daudz, taču tagad sapratu, ka tam nav ne garšas, ne arī no šīm porcijām varētu paēst. Ja es nebiju kārtīgi paēdis, garīgais arī īpaši labs nebija, tāpēc cerēju, ka šodien nebūs jādara nekas tāds, kas varētu mani sadusmot. Un tad tikai atcerējos, ka šodien ir dejas...tas nodzina visu apetīti, jo biju nedaudz uztraucies – meitenes, tomēr. Lai nu kā, apēdu visu, kas bija uz paplātes, un ar visiem devos uz kopistabu, lai pārģērbtos dejām; tikko man paziņoja, ka tās būs pēc pusstundas.
Pirmo reizi šeit tiku uzvilcis ‘’parastās’’ drēbes mūsu formas vietā – jāsaka, ka tas patiešām uzlaboja garastāvokli, jo drūmais paskats formā īpaši nepatika. Kad bijām pārģērbušies, komandants paziņoja, ka jādodas uz zāli gaidīt meitenes, kas drīz jau atnāks. Kad bijām nokļuvuši līdz zālei, es sāku patiešām nervozēt, jo nezināju, kā kas notiks un kas būs jādara, bet meiteņu priekšā īpaši negribējās saputroties. Kamēr runājos par dažādām nenozīmīgām lietām, zālē ienāca meitenes – arī viņas bija parastās, ikdienas drēbēs. Kopumā viss šis pasākums atgādināja tikko sākušos balli vai diskotēku, jo nekas neliecināja, ka kaut viena persona no visām būtu ‘’ieslodzītais’’. Protams, pirms puišiem vajadzēja doties pie meitenēm, es sāku viņas pētīt. Un atkal manu uzmanību piesaistīja viena konkrēta persona, kas atradās mazliet nomaļus no pārējām meitenēm. Viņa, lai neteiktu vairāk, bija burvīga – tumši brūni, mazliet viļņaini (gan jau tam ir cits apzīmējums, taču es šajās lietās īpaši neorientējos) mati, kas stiepās aptuveni līdz lāpstiņām, neatkārtojama seja un brīnišķīgs augums. Šajā brīdī pat necerēju uz to, kas tūlīt grasījās notikt... taču, kad visi puiši sastājās pie meitenēm, viņa bija palikusi vienīgā bez pāra. Un, uzminiet, nu, es arī biju bez pāra! Protams, trīcošām kājām piegāju pie viņas, jo biju šausmīgi uztraucies. Galvā šaudījās daudzas idejas par to, ko teikt un kā sasveicināties, jo biju pilnīgi bez vārdiem. Kad piegāju klāt, viņa mazliet kautri paskatījās uz mani, nolaida skatienu no manām acīm un, viegli smaidot, teica: ‘’Sveiks, mani sauc Samanta.’’ ‘’Ēēē, ā, es esmu Gatis. Prieks iepazīties!’’ no kauna par savu neveiklību biju gatavs ielīst zemē, taču izskatās, ka viņu tas pat mazliet uzjautrināja, jo gan jau viņa nojauta, kā dēļ es esmu apjucis.
Pirms katras dejas komandants paziņoja, kāda deja ir jādejo un ieslēdza mūziku. Jutu, ka dejošana viņai nesagādā nekādas problēmas, visas kustības ir brīvas, nepiespiestas un neprasa nekādu dižo domāšanu, taču pēkšņi mani no dejošanas iztraucēja skaļš troksnis, kas atskanēja dažus metrus no manis. Izrādās, ka divi puiši – negatīvais Andra pretstats, kuru biju vērojis koptelpā pirmajā dienā, un viens ‘’pelēkais’’ – bija izlēmuši pārbiedēt savas deju partneres, sākot grūstīties un beigās sakaujoties. Nu, vēl labāku brīdi kautiņam atrast jau šie nevarēja...Viņu meitenes, mazliet nobijušas, paskrēja malā, kamēr abi puiši ķēra viens otra rokas, cenšoties nogāzt pretinieku zemē. Neviens nesteidzās abus izšķirt, laikam šeit tā nebija pieņemts, taču tikai tad es ievēroju, ka telpā komandanta nemaz nav. Laikam tāpēc visi tik aktīvi vēroja topošo kautiņu. Dejošanu visi bijām pārtraukuši, un visu acis bija pievērstas abiem puišiem. Sākumā gan man likās, ka viss norimsies ar pagrūstīšanos, taču tad sekoja spēcīgs sitiens pa seju no negatīvā puiša, ko pavadīja skaļi meiteņu spiedzieni. Otrs puisi nokrita zemē uz muguras, kamēr negatīvais pieskrēja un centās apsēsties tam uz vēdera, lai turpinātu sist. Ņemot vērā, ka man īpaši nepatika uz to noskatīties, es pieskrēju klāt un sitēju, pirms tas paspēja apsēsties virsū guļošajam puisim, ar roku aizgrūdu pāris metrus atpakaļ, kamēr pārējie puiši viņu saķēra un neļāva vēlreiz skriet uz mūsu pusi. Paskatījos uz guļošos puisi, viņam asiņoja gan lūpa, gan deguns – jāatzīst, viņš izskatījās diez gan sūdīgi, tāpēc, pavicinot roku gar acīm, centos pievērst viņa uzmanību. Īpašu dzīvīgumu gan viņš neizrādīja, taču atslēdzies nebija, lai gan parunāt arī nespēja.
Pēkšņi telpā ieskrēja komandants, un, lai mūs apklusinātu, nobļāvās pa visu deju zāli tā, ka meitenes pat pārbijās. Viņš pieskrēja klāt puisim, kas gulēja zemē, paskatījās uz mani ar aizdomīgu skatienu (tas tāpēc, ka es notupies sēdēju viņam blakus un centos panākt, lai viņš kaut ko pateiktu), taču tad pie mums pieskrēja cits puisis un pateica, ka abi sakāvās un norādīja uz vainīgo – tagad uzzināju, ka viņu sauc Juris. Tad komandants pievērsās mums, es ātri pateica, ka viņš nav atslēdzies, bet neko izdarīt nevar, jo spēcīgi sasita galvu, krītot no jau tā stiprā sitiena. Tad telpā ieskrēja otrs komandants, piesteidzās mums klāt, abi piecēla pusi un gandrīz vai vilka ārā pa durvīm. Tagad visi diez gan skaļi sarunājās, Juris bija nomierinājies un izskatījās diez gan uztraukts, jo zināja, ka nepaliks nesodīts.
Tad pagriezos un ieraudzīju Samantu, kas ļoti cītīga pētīja mani. Nevilcinot sāku iet uz viņas pusi, lai meitene nepadomātu, ka esmu piemirsis viņu, jo viņa man bija ļoti iepatikusies.
