Arī tagad mani moka garlaicībi, tāpēc stāsts raitā solī turpinās.
Pa galvu šaudījās domas – bēgt, padoties vai sist...ko darīt, KO DARĪT? Kamēr biju iegrimis savās stresainajās domās, viens no masīvajiem puišiem draugu bija aizgrūdis pāris metrus atpakaļ, bet otrs mani bija saķēris aiz rokas un spieda to tik stipri, ka likās – kauls tūlīt pārlūzīs. Pagriezos atpakaļ, draugs jau bija labu gabalu prom, cik nu tālumā redzēju, likās, viņš sauc pēc palīdzības. Viens no būdīgajiem bija nozudis, tagad varēju pilnībā koncentrēties uz to, kas manu roku bija saķēris savās skavās. Viņš mani vilka tuvāk, un tagad ļoti izteikti varēja sajust alus smaku, kas nāca no viņa mutes. Manā galvā valdīja izbīlis, jo es biju bezpalīdzīgs – izrauties no viņa tvēriena es nevarēju, pat ar otro roku palīdzot, tātad bēgšana atkrīt.
Gaidīt, kad viņš ar savu buļļa vēzienu mani izslēdz, vai tomēr iet pretī noteikumam un sist? Kad milzenis jau bija atvēzējies, smadzenes atslēdzās un nostrādāja tas, kas bija ielikts zemapziņā tuvcīņas treniņos. Manas brīvās rokas elkonis būdīgajam trāpīja tieši pa žokli, taču viņš nenokrita, vien apstulbis lūkojās zemē. Saprotot, ka, ja neturpināšu, man pašam klāties var bēdīgi, tāpēc sekoja vēl viens sitiens. Šoreiz tas bija mērķēts degunā, taču tā nebija laba doma, jo, lai arī būdīgais bija apgūlies, mana roka un viegli pelēcīgais krekls bija nošķiests asinīm.
Es apsēdos un domāju, kā to visu noslēpt, jo paskats tiešām bija šausmīgs. Es biju pārkāpis savu galveno noteikumu, es biju pārkāpis robežu. Nebija iespējams tikt mājās, neejot pa pilsētu, kā arī vecāki tagad ir mājās un asiņaino kreklu es tāpat vien nenoslēpšu. Mani no dziļā miega atmodināja draugs, kas tikko bija pieskrējis un teica, ka mums labāk ir jātaisās prom. Šādu domu atbalstīju, jo arī būdīgais milzis, kas gulēja netālu no manis, sāka kustēties un kaut ko ņurdēt.
Paskrējuši pārsimts metrus, mazliet apstājāmies atpūsties, un te nu dzirdēju piezīmi no drauga: ‘’Ohō, šito tu gan diez vai noslēpsi.’’ ‘’Es zinu, tas izskatās šausmīgi...’’ Tagad mēs abi sēdējām uz kāda nolīkuša koka tieši pie upes. Manā galvā bija simtiem ideju, ko darīt. Varbūt gaidīt tumsu? Nē, tas tāpat neko nedos, vecāki taču mājās. Pārģērbties? Bet kur, tāpat būs jāiet cauri pilsētai asiņainam, tas neder. Es zināju, ka nav vērts bēgt, slēpties, jo tāpat tikšu noķerts. Tikai tagad es sapratu, ka mani stāsti ir bijuši tik ļoti interesanti, ka tā vienkārši nevarētu būt patiesība (nu, vismaz citu acīs). Gluži labprātīgi es nevēlējos padoties, taču bija sajūta, ka viss beigsies ātrāk nekā būtu cerējis.
Kad sāka satumst, abi ar draugu sākām iet uz ceļa pusi. Zinot, ka tur parasti mašīnas nemēdza braukāt un cilvēki arī īpaši bieži neuzturējās, es gāju diez gan brīvi un īpaši nedomāju par to, ka tieši šeit varētu notikt kas neparedzēts. Ceļš bija taisns, mēs bijām jau aptuveni vidū, ja nu kaut kas notiktu, būtu jābēg vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Līdz tuvākajam pagriezienam bija aptuveni 400 metri uz katru pusi.
Un, kas notiek. Pēkšņi priekšā izbrauc pašvaldības policijas mašīna – laikam reizi nedēļā tomēr viņi nobrauc arī pa šo ceļu, bet kāpēc gan tieši tad, kad es ar asiņainu kreklu eju mājās? Policists, kas sēdēja blakus vadītājam, dīvaini noskatījās uz mani, jo es mazliet centos paslēpties aiz drauga, lai mašīnas gaismas neapspīd manu asiņaino kreklu. Kad auto pabrauca garām, es varēju atviegloti uzelpot. Trīcošām rokām kustējām uz priekšu, taču pēkšņi izdzirdēju auto, kas no aizmugures virzās uz šo pusi. Lai neizraisītu panikas lēkmi galvā, nemaz neskatījos, taču jau nojautu, ka nav labi.
Auto apstājās ceļa mālā, no tās izkāpa policists un sauca, lai mēs apstājamies. Draugs gan apstājās un pagriezās, taču es turpināju iet uz priekšu, izlikdamies, ka neko nedzirdu un neko nezinu. Tad dzirdēju ātrus soļus, kas tuvojās man no mugurpuses. Sajutu stingru roku, kas apņēma manu plecu un vilka atpakaļ. Nepretojos, jo bēgt nebūtu vērts – ja ne policists, tad vecāki. Pagriezos un lūkojos virsū policistam, tad viņš klusi sacīja: ‘’Es neko nejautāšu, nepretojies un nāc uz mašīnu. Šī lieta vairs nav policijas rīcībā, tagad ar tevi tiks galā tiesa.’’ ‘’Tā bija sakritība vai arī tomēr mana vaina ir pierādīta?’’ es nenoturējos un pajautāju. ‘’Nu, par tevi tika saņemts iesniegums, tāpēc neko darīt nevaram. Ja pat tas bija vajadzīgs, tu pārkāpi noteikumu, bet par to mēs nelemsim.’’
Policijas auto durvis bija atvērtas, es iekāpu iekšā. Blakus sēdēja draugs, kas uz mani skatījās ar baiļu pilnu skatienu. Sajutu galvā nepatīkamu sāpju vilni, ausīs sāka džinkstēt, gar acīm metās raibs..es atslēdzos.
