Man vēl joprojām nav ko darīt, tāpēc otrā daļa ir uzrakstīta. Pirmā daļa lasāma šeit.
Kad garā saruna policijas iecirknī bija beigusies, mēs ar vecākiem braucām mājās. Viņi, protams, bija gan šokēti, gan ļoti neapmierināti, jo arī manam stāstam īsti negribēja ticēt. Ienākot pa dzīvokļa durvīm, uzreiz sākās morāles lasīšana, ka 15 gados esmu kļuvis par tādu un šitādu, bla, bla, bla...Kāda velna pēc man tas viss jāklausās, ja es pats lieliski apzinos, ko esmu paveicis? Jā, es centos palīdzēt, taču tas neatbrīvo no atbildības par to, ko esmu izdarījis. Apgūlos gultā un savā mūzikas atskaņotājā ieslēdzu metālu. Jā, daudziem ir saglabājušies stereotipi, ka tie, kas klausās metālu, pielūdz sātanu vai kā savādāk vairo ļaunumu, taču tā nav – varbūt īpaši reliģiozs es neesmu, taču Dievam ticu. Labi, par to nav stāsts, vienkārši smaga mūzika nomierina. Tagad guļu, pārdomāju katru savu kustību, ko veicu šodien – katru sīkāko domu, katru sīkāko kustību, katru soli. Varbūt vienkārši jākļūst aukstam pret visu pasauli? Nē, es tā nevaru, ir grūti noskatīties, kā nevainīgi cilvēki cieš. Šoreiz man (precīzāk – maniem vecākiem) tika piespriests naudas sods. Jā, mēs maksājām kompensāciju tiem kropļiem, no kuriem es centos paglābt zēnu. Galva sāka šausmīgi sāpēt, domājot par to netaisnību, kas ir piemeklējusi mani. Lai nu kā, manā dzīvē tagad ir viens stingrs noteikums – ja vēlreiz kaušos, sods būs krietni bargāks, ko es tik drīz neaizmirsīšu. Domājot par to, kāds tas varētu būt, drīz vien es iemigu.
Attaisu acis, istaba vēl ir tumša. Paskatos pulkstenī – jā, vēl tikai 3 naktī. Miegs vairs nenāk, jo domas atkal grozās ap notikumiem, kas bija piedzīvoti. Jā, es saprotu, ka ir kaut kas jādara, lai manas dusmas pret netaisnību neizpaustos tik ļoti nepareizā veidā. Lai galva atkal nesāktu sāpēt no ‘’pārdomāšanās’’, ieslēdzu datoru. Protams, ko tādu es jau varēju gaidīt – ziņu portālos arī raksti par to, kā viens ļaundaris smagi piekāvis divus nevainīgus puišus. Pat tika aptaujāts pirmais puisis, kuru biju pacenties izslēgt: ‘’Mēs ar draugiem stāvējām pie kāpņutelpas, runājām un pēkšņi man virsū uzlēca kāds puisis, kuru nekad iepriekš nebiju redzējis. Viņš nogāza mani zemē un iesita pa seju, es zaudēju samaņu un nevarēju aizstāvēties. Kas notiek ar cilvēkiem!?’’ Ak, nevainīgais un pūkainais, kas pats aktīvi sita apaļīgo zēnu, kad vēl bija tāda iespēja!
Pagājusi jau nedēļa kopš mana incidenta. No vecākiem dienā pat pa vairākām reizēm nākas dzirdēt to, kāds es izaugšu un par kādu cilvēku kļūšu, ja tā turpināšu. Nu jā, es viņus saprotu – laikam ir šausmīgi apzināties, ka tavs bērns taisa tādas nepatikšanas. Tagad centos īpaši piedomāt pie tā, lai galvā nesāktos nekāda agresija vai dusmas, jo zinu, ka pēc nākamā soda piespriešanas es diez vai varēšu tā brīvi staigāt. Bet, ziniet, no šīs prasmes atrasties neīstajā vietā un laikā diemžēl nevar izbēgt...
Lai visu laiku nebūtu jādomā par to, sazvanījos ar draugu un aicināju ārā. Sarunājām pēc stundas tikties pie tuvējā veikala. Cerēju vismaz tā izrauties no savām nepatikšanām, taču tas viss bija vēl tikai priekšā. Pie veikala ierados pirmais, pēc dažām minūtēm arī draugs nāca, un mēs devāmies uz lauku ceļu, kurš ved gar upi. Tur nebija cilvēku, tas man patika, jo es neciešu lielus cilvēku pūļus. Ar viņu nebijām tikušies jau vairākas nedēļas, kā arī viņš bija dzirdējis par manu nelaimīgo incidentu. Protams, tiku izprašņāts, kas un kā. Pastāstīju, kā bija. ‘’Bet kāpēc tad tu neteici, kas patiesībā notika!?’’ ‘’Es teicu; tavuprāt, kāds man ticēja, ņemot vērā, ka manā labā nebija neviena pierādījuma?’’ ‘’Ak, pareizi,’’ draugs nopūtās un apstājās, jo priekšā stāvēja divi būdīgi puiši, kas ļoti izteikti plātījās ar rokām un ļoti ‘’neuzkrītoši’’ bļaustījās.
Man sāka trīcēt rokas. Nē, ne jau no viņiem es baidījos, es baidījos no tā, ka atkal var sanākt konflikts...Neizrādīdams savas pamatotās bailes, turpināju iet blakus draugam; mūsu ceļš veda tieši viņiem garām. Kad bijām aptuveni metra attālumā no viņiem, izdzirdēju skaļu balsi: ‘’Ē, pacan, daj cigaretu!’’ Es, patriots būdams, atbildēju: ‘’Piedodiet, bet nepīpējam’’. Manuprāt, latviešu valoda abus mūļus dikti sadusmoja un pēc dažām sekundēm abi stāvēja tieši mums priekšā. Nu manas bailes kļuva par īstenību...jau atkal.
