http://www.spoki.lv/literatura/Lauzoties-cauri-dzivei-2dala/613566">Otrā daļa ir klāt.
Ņemot vērā, ka man ir ļoti garlaicīgi, sāku lasīt literatūras sadaļu. Un pie attiecīgas mūzikas sāka raisīties doma savam stāstam...varam lasīt rezultātu.
Šī ir labākā diena visā manā dzīvē, es sēžu pludmalē pie ezera, nezinu, kur tas atrodas, liekas, pat tādā vietā nemaz neesmu bijis, taču tas nav svarīgi, jo galvenais ir tas, ka viss ir kārtībā. Man kāds zvana, pēc pāris minūtēm es paņemu visas mantas un taisos doties uz mājām. Draugi piekrīt nākt ar mani, mēs kopā ejam pa ceļu...pamostos no pazīstama trokšņa, kas piepilda telpu.
Pirmās sekundes gremdējos savā sapnī, taču zvans uzstājīgi turpina zvanīt, izvelkot mani no sapņa. Ziniet, tas ir kā skolas zvans, taču gan daudz skaļāks, gan nepatīkamāks. Atveru acis un vienīgais, ko redzu, ir noplukušie griesti. Katrā pusē apmēram divu metru attālumā atrodas tāda pati gulta, kādā guļu es. Telpā ir 20 šādas gultas... Pieceļos sēdus gultā, redzu, kā pārējie jau ģērbjas savās sporta drēbēs, lai dotos uz rīta rosmi. Saprotu, ka jāceļas, pretējā gadījumā nāksies atspiesties reizes 20, atkarībā no komandanta garīgā. Jautāsiet, kur gan es esmu? Jā, es esmu jauniešu labošanas iestādē. Taču varu apgalvot, ka es neesmu ne zaglis, ne kauslis, vienkārši...man vajadzēja atrasties neīstajā vietā, neīstajā laikā, lai mani te iesēdinātu. Taču nevarētu teikt, ka esmu bez vainas, jo man arī ir šādas, tādas problēmas. Labi, tagad pastāstīšu par to, kā te pamanījos nokļūt.
Tā bija saulaina diena, precīzi neatceros, taču tas varēja būt jūnija vidus. Devos mājās pēc peldēšanas treniņa, pulkstenis rādīja aptuveni 18:00. Lai saīsinātu savu ceļu, kā parasti nogriezos uz sānieliņas pusi un tad devos cauri pagalmiem, kur parasti uz soliņiem sēdēja daudzi vecīši, kas prātoja par mūsdienu problēmām. Šoreiz bija savādāk – neviena cilvēka nebija, izņemot 4 siluetus pie daudzstāvu mājas kāpņutelpas. No attāluma izskatījās, ka viņi bļauj viens uz otru, taču, ejot tuvāk, sapratu, ka 3 diez gan gara auguma puiši bļauj uz mazliet apaļīgu zēnu.
Man gan parasti nepatīk iejaukties citu strīdos, taču, kad pamanīju, ka viens no tiem tūļīgo zēnu nogāž zemē un pārējie divi sāk spārdīt, momentā skrēju klāt, lai palīdzētu. Nezinot situāciju, ir grūti spriest, kas ko ir izdarījis, taču lai vai kā – 3 pret 1 nav godīgi nekādos apstākļos. Ņemot vērā, ka esmu trenējies dažādas cīņas mākslas, ieskrējies lecu vienam no sitējiem virsū un nogāzu viņu zemē, paspējot iesist pa seju tā, ka viņš atslēdzās. Kad pārējie abi pamanīja, ka pirmais guļ zemē nekustīgi, viņi metās bēgt, taču mana uzstājība bija lielāka, tāpēc metos viņiem pakaļ. Abi skrējēji aizskrēja katrs uz savu pusi, tāpēc skrēju pakaļ tam, kurš bija man tuvāk. Te nu ir mana problēma – man uzstājība ir pārlieku liela. Es skrēju viņam pakaļ, kad biju tuvāk, iesitu pa kājām tā, ka viņš nokrita zemē. Protams, te nu atkal mana problēma – nesavaldība. Ieraudzīju, ka blakus man mētājas paresns zars, tad nu paķēru to un atvēzējies triecu pret zemē gulošā vēderu. Zars pārlūza un puisis vārtījās pa zemi, bļaudams.
Un tikai tad es pamanīju...es atrados uz ielas, un uz mani lūkojās aptuveni 15 cilvēki. Pēc sekundēm 20 dzirdēju sirēnas, bija ieradusies pašvaldības policija. Protams, visu liecības tika savāktas, un visi kā viens mani pasludināja par ļaundari, kas nabaga puisim esot iesitis ar prāvu koka zaru. Mani saslēdza rokudzelžos, jo mazliet pretojos, taču pat pēc izstāstītā stāsta policija man neticēja, jo arī apaļīgais zēns bija pazudis un puisis, ko atslēdzu, bija pamodies un stāstīja, ka es bez iemesla esot pieskrējis un uzbrucis. Visas liecības bija pret mani, es tiku padarīts par vainīgu, lai gan centos palīdzēt. Lūk, mana prasme – atrasties neīstajā vietā un laikā.
Paskat, man ir tikai 15 gadi, taču jau sēžu policijas mašīnā, saslēgts rokudzelžos. Mani ved uz policijas iecirkni, es nezinu, kas notiks tālāk. Man ir bail, jo nepatikšanās bieži neiekūlos, taču šis bija kaut kas neredzēts...
