http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lauzoties-cauri-dzivei-14dala/617389">14. jeb iepriekšējā daļa šeit.
Nākamās dienas lidoja vēja spārniem, jo nekad vēl nebiju juties tik ļoti apmierināts ar visu, kas šeit notika, lai gan šeit nenotika nekas, kas mani varētu iepriecināt...izņemot Samantu. Bija pagājušas jau piecas dienas kopš pirmās tikšanās, pa šīm dienām mēs bijām tikušies vēl divas reizes, neskaitot deju stundas, kur vienmēr norunājām tikšanās dienu. Dzīve šeit pamazām sāka likties ideāla, taču laime bez problēmām, cik sapratu, nav iespējama. Lai nu kā, problēmas sāka uzglūnēt no katra stūra kā kabatzaglis no ēnainas sānieliņas, kas nozīmēja to, ka būs jāmēģina izlīst no tām kā mācēšu. Bet mani biedēja doma, ka trakākais vēl ir tikai priekšā.
Bija kārtējais saulainais, siltais rīts, kad mums vajadzēja celties un doties uz rīta rosmi. Šoreiz komandants deva uzdevumu – 15 apļi apkārt ēkai. Ņemot vērā, ka skriešana praktiski nemaz nesāpēja, nu jau diez gan droši skrēju. Kad bijām ēkas otrā pusē, kur nebija komandanta, divi puiši mani pēkšņi pagrūda uz betona žoga pusi. Mazliet nozvārojos, taču nenokritu, un brīdī, kad pagriezu galvu, viens no viņiem mani sagrāba aiz apkakles, piespieda pie žoga un mazliet pacēla virs zemes. Es taču sveru nu jau vairāk par septiņdesmit pieciem kilogramiem, kā gan viņam pietika spēka mani turēt tik stipri, ka pakustēties es praktiski nespēju? Sapratu, ka nav vērts mēģināt izrauties, tāpēc nomierinājos un ieskatījos viņa acīs. No tām plūda tāds aukstums, kādu vēl nekad nebiju jutis. Viņš bija slikts cilvēks, es to zināju. Taču tad viņš sāka čukstēt: ‘’Mēs zinām par tavām nakts pastaigām, zinām par izrakto eju un tavu plānu.’’ ‘’Piedodiet, nesaprotu, par ko jūs runājat,’’ centos izskatīties pēc iespējas mierīgāks, lai gan bija pavisam nelāga sajūta. ‘’Ak, neāksties taču. Pamēģini vēlreiz izlikties, ka neko nezini, un taisnā ceļā paziņosim komandantam par to, kas patiesībā atrodas noliktavā.’’ ‘’Ko jūs gribat?’’ ‘’Mēs gribam bēgt. Ņemot vērā, ka tu esi vairākas reizes ticis ārpusē, tev būs jānāk līdzi.’’ ‘’Nē, tā nesanāks,’’ biju kategoriski pret, jo šādu lietu es nevarēju pieļaut. Taču tad viņš mani mazliet atlaida un uzkāpa uz sasistās kājas ar visu savu svaru. Velns parāvis, kā tas sāpēja. Sakodis zobus, turpināju skatīties viņa sejā, lai gan sāpes bija ļoti stipras. ‘’Esi pārliecināts, ka nevēlies sadarboties? Ja mēs tevi nodosim, tev šeit neizdzīvot, atceries to. Rīt no rīta vēlreiz aprunāsimies, dosim tev laiku visu apdomāt.’’ Viņš mani atlaida, sakārtoja savu sporta tērpu un turpināja skriet tālāk. Tas nemaz nebija labi, jo, ja es atteikšos, es tikšu nodots un mani tiešām šeit apēdīs bez sāls, bet, ja ļaušu viņiem bēgt, arī man būs jābēg.
Šodien nespēju nekam īsti koncentrēties, domas tikai virmoja ap šiem notikumiem, jo es reāli nevarēju izvēlēties, ko darīt. Patiesību sakot, izvēles iespēja bija tikai viena, jo pretējā gadījumā man viss beigtos tik pat ātri, cik sākās. Šis vakars pagāja ļoti ātri, taču stress ļoti ietekmēja manas domāšanas spējas, taču rīt no rīta vienkārši bija jāsaka, ka vajadzēs bēgt.
Nakts bija ļoti murgaina, es sapņoju par to, kā mani noķer, vadā pa tiesām...no rīta pamodos viss aukstos sviedros un bailēm krūtīs. Komandants paziņoja, ka mums ir 5 minūtes pārģērbties sporta drēbēs. Kad to bijām izdarījuši, visi devāmies ārā un sākām skriet. Kā jau gaidīju, vēlreiz tiku piespiests pie sienas, lai nevarētu pakustēties. ‘’Kad bēgsim?’’ viņš jautāja, jo jau zināja manu atbildi. Tā kā šodien bija paredzēts satikties ar Samantu, taču vēl nebiju izdomājis savu rīcības plānu, atbildēju: ‘’Šodien es iešu savā nakts pastaigā, vēl bez jums, lai novērtētu situāciju un izdomātu plānu.’’ ‘’Jā, protams, tā mēs arī tev noticēsim. Vai nu tu ņemsi mūs līdzi, vai izstāstīsim komandantam par tevi.’’ ‘’Nē, tā nenotiks. Ja gribat bēgt, būs jāvadās pēc mana plāna. Bet, ja tomēr gribat šeit palikt visu savu atlikušo laiku, lūdzu, esat laipni aicināti izstāstīt visu,’’ šoreiz pārliecināti sacīju, jo zināju, ka brīvības dēļ viņi ir gatavi man uzticēties. ‘’Labi, vadīsimies pēc tava plāna. Bet, ja mēs redzēsim ko aizdomīgu, tev būs lielas nepatikšanas, draugs,’’ viņš mani atlaida, jau atkal sakārtoja savu sporta tērpu un aizskrēja. Interesanti, kur gan esmu ievilkts...tas likās diez gan biedējoši, jo šoreiz sekas varēja būt neizmērojamas.
Vakaru sagaidīju diez gan veiksmīgi, līdz pienāca laiks doties uz tikšanos ar Samantu. Līdz šim runājām vien par nenozīmīgām tēmām, taču šovakar vēlējos uzzināt kaut ko par viņas dzīvi. Kad pienāca noteiktais laiks, sāku savu ceļojumu uz ārpusi. Līdz dežuranta mītnei viss bija labi, taču tad atkal mani piemeklēja jaunas problēmas. Kad attaisīju būdas durvis un biju ticis līdz logam, uzkāpu uz galda, taču šoreiz uz pašas galda malas stāvēja kafijas krūze. Protams, es pamanījos to mazliet aizķert ar kāju, kā rezultātā tā nokrita zemē ar diez gan skaļu blīkšķi. Un tieši tad pa logu pamanīju gaismu, kas spīdina uz būdas pusi. Bļāviens, dežurants bija dzirdējis troksni. Nē, tikt ārā pa logu es nepaspēšu, jo dežurants strauji tuvojās. Izskrēju ārā pa durvīm – tagad atrados laukumā starp abiem žogiem. Ņemot vērā, ka dzirdēju dežuranta soļus tuvojamies, es ātri nogriezos pa labi, aizskrēju līdz žoga mestajai ēnai un pieplaku zemei. Kā jau gaidīju, viņš vispirms ieskrēja savā būdā, kas deva laiku aizrāpot līdz pagriezienam. Kad tiku līdz vietai, kur žogs nogriežas uz kreiso pusi, atkal pieplaku zemei, taču šoreiz noteikti biju grūtāk pamanāms. Dežurants izskrēja no savas būdas un ātrā solī devās uz kreiso pusi līdz nogriezās pa labi. Ātri, taču pēc iespējas klusāk, skrēju līdz vietai, kur nogriezās dežurants. Pieplaku zemei un ap stūri vēroju, vai viņš nedosies atpakaļ. Kad dežurants tuvojās nākamajam pagriezienam, tupus pa ēnu devos uz viņa pusi, taču viņš pēkšņi pagriezās un sāka nākt uz manu pusi. Šodiena nebija man veiksmīga diena, vienas vienīgas problēmas. Adrenalīns asinīs nekad nebija bijis tik augsts, taču centos saglabāt mieru, lai neizdarītu pārsteidzīgus gājienus. Likās, ka viņš mani ieraudzīs, taču nebiju tālu līdz pagriezienam, tāpēc tupus kāpos atpakaļ. Kad tiku līdz pagriezienam, atkal skrēju līdz kreisajam pagriezienam un tur paliku, vērojot, kā dežurants ieiet atpakaļ būdā. Cik redzēju pa logu, viņš ieslēdza televizoru un apsēdās krēslā.
Es biju iesprostots starp diviem augstiem betona žogiem, taču vajadzēja tikt ārā. Ārējais žogs, protams, bija nostiepts ar kaut kādu drāti, kas mani biedēja, taču cita varianta vienkārši nebija. Protams, arī augstums darīja savu, jo vienkārši uzlēkt es nevarēju. Lai vai kā es negribēju ar rokām ķerties pie asas drāts, to nācās darīt. Ieskrējos, mazliet atspēros pret zemi, tad pret betona žogu un lecu. Ar kreiso roku aizķēros aiz drāts, kuras nelielie dzeloņi iedūrās plaukstā kā asi naži, bet ar labo roku pamanījos aizķerties aiz stieņa, kas saturēja šīs drātis. Vismaz viena roka būs vesela, nodomāju un sāku rāpties augšā. Kreisā plauksta nežēlīgi sāpēja, taču pāri ticis es biju un tas bija labi.
Momentā devos pa meža taku, un tur jau Samanta stāvēja. Šoreiz viņa bija vēl skaistākās drēbēs, kas vēl vairāk izcēla viņas burvīgo augumu. Viņa izskatījās noraizējusies, taču, kad ieraudzīja mani, atplauka smaidā.
