Iepriekšējā daļa ŠEIT. Sorry par kavēšanos, skola dara savu.
Paskatījos pulkstenī – bez septiņām minūtēm vienpadsmit. Bija jāpasteidzas. Klusītēm sāku rāpot uz durvju pusi, palūkojos uz komandantu – viņš cītīgi lasīja grāmatu, tāpēc cerēju, ka nesacelšu troksni. Bet paga, durvis taču varētu čīkstēt. Es gan tās biju ieeļļojis, taču nepievērsu uzmanību tām un neesmu pārliecināts, vai čīkstoņa būs palikusi. Nu, jāriskē...pastiepu roku un viegli pagrūdu durvis. Klusums. Jauki. Sāku rāpot iekšā, koptelpā valdīja klusums, tāpēc ātri aizvēru durvis un klusītēm aizsoļoju līdz manai grīdai. Noņēmu sevis veidoto grīdu, iegūlos bedrē uz muguras un uzliku pa virsu atpakaļ grīdu. Pilnīga tumsa. Sataustīju savu veidoto tuneļa aizsegu, noņēmu un sāku līst iekšā tunelī. Pilnīga tumsa! Un nekāda gaismas avota man arī nebija – tas bija tik ļoti biedējoši, taču pats priecājos par to, ka tik tālu ticis jau esmu. Turpināju līst uz priekšu, taču par garumu nemaz nebiju drošs, un dažviet pārņēma šaubas, vai vispār es esmu pareizajā vietā, taču drīz vien sajutu pacēlumu, kas veda uz augšu. Kad biju nokļuvis līdz galam, noņēmu pamatu, un ar kabatas nazi iedūru zemē no apakšas, lai izgrieztu caurumu, pa kuru varēšu izlīst ārā. Naktī teritorija izskatījās nedaudz savādāka nekā dienā un es mazliet apjuku, jo pat nesapratu, kurā pusē ēkai atrodos. Lai nu kā, nostiprināju atpakaļ pamatu un izgriezto zāles kušķi uzsviedu tam virsū. Paskatījos pulkstenī, tas rādīja gandrīz tieši vienpadsmit. Tupus kustējos uz priekšu līdz ēkas malai – un, re, apsargs slēdza vaļā durvis no otras puses, ko sapratu pēc skaņas. Pieplaku zemei un no ēnas lūkojos, kā apsargs ienāk un nogriežas uz ēkas labo pusi (es atrados kreisajā). Mazliet nogaidīju un tad, neizejot no ēnas, devos uz vārtiņu pusi. Klusītēm tos atvēru un ,īsti neaizvēros, skrēju uz dežuranta būdu. Iegāju iekšā – tā bija neliela mājiņa ar vienu istabu, kur atradās portatīvais dators, neliels televizors, mikroviļņu krāsns, ledusskapis un rakstāmgalds. Kā gan lai tieku ārā? Ak, kur gan mani Andris bija ievedis...Logs! Jā, logs. Piegāju tam klāt, atvēru to, uzkāpu uz rakstāmgalda un izlīdu ārā. Tā kā logam bija vecs koka rāmis, to aiztaisīt varēja no abām pusēm.
Apgāju apkārt mājai un nostājos pie žoga ēnā. Tas bija tik ļoti aizraujoši, es biju ticis jau TIK tālu...man tas izdevās! Labi, tagad jāvirzās taisni, lai nonāktu pie ezera. Laiks bija vienkārši fantastisks, lai arī bija nakts, ārā varēja būt kādi plus piecpadsmit grādi. Jo vairāk tuvojos ezeram, jo vairāk varēja saskatīt meža biezokni. Man bija jādodas gar ezeru un jāiet pa meža taku taisni, Samanta solījās mani tur sagaidīt, jo viņa zināja, ka man izbēgšana prasīs krietni ilgāku laiku. Gāju uz priekšu ar patiešām lielu izbrīnu par sevi, ka es varēju vispār līdz kam tādam aizdomāties. Lai nu kā, pēkšņi priekšā iznāca Samanta. Piegājām klāt viens otram, es vienkārši lūkojos viņā ar izteiktu prieku, līdz viņa sacīja: ‘’Čau, mēli esi norijis?’’ ‘’Ak, piedod, aizdomājos. Bet, paskaties, mums izdevās!’’ es iesaucos aiz prieka. ‘’Jā, tas ir brīnumaini, ka tavs muļķīgais plāns izdevās,’’ viņa iesmējās. ‘’Ko nu, tik muļķīgs jau arī nebija,’’ es arī pasmējos. ‘’Labi, ejam, nav ko stāvēt vienā vietā,’’ viņa sacīja un pagāja man garām, uzmetot tādu dīvainu skatienu. Es nesapratu, ko šis skatiens varētu nozīmēt, bet, kāda gan starpība, vienkārši sekoju viņai. Samanta nogriezās no takas un gāja pa neizmīdītu zāli. ‘’Un tu tagad mani ved nogalināt, vai ne?’’ es ierunājos ļoti nopietnā tonī. ‘’Ai, neāksties, zaķpastala,’’ viņa atkal iesmējās, taču neapstājās, ‘’neatpaliec taču!’’ ‘’Nu pagaidi, es taču netieku līdzi,’’ ierunājos, jo manas kājas vienkārši pinās zālē un pret seju sitās visādi mazi zariņi, savukārt Samantai neviens no zariem pat nepieskārās – nu, kā gan savādāk, tādam skaistumam jau nedrīkst skarties klāt. Samanta uz priekšu gāja ļoti ātri, bet es aizmugurē tikai pinos pa zāli. Lai nu kā, pēc dažiem metriem mēs nonācām pie nelielas smilšu kraujas – priekšā bija smilšaina pludmale ezera krastā. Mēs iznācām no meža biezokņa, no slīdējām pa smiltīm lejā un iznācām vieglajās smiltīs. Te bija krietni gaišāks, tāpēc ievēroju, ka Samanta ir saģērbusies vienkārši, taču man tas likās ļoti skaisti. ‘’Kas?’’ viņa pajautāja, kad saprata, ka es visu laiku lūkojos viņai virsū. ‘’Ko? Ā, piedod, es vienkārši nespēju saprast, kā tu vari būt tik skaista,’’ es pateicu, lai gan jutos ļoti neveikli, jo viņa pārsteidza mani nesagatavotu. ‘’Paldies, taču, lūdzu, pamosties, labi?’’ viņa pasmaidīja. ‘’Ak, jā...’’ es nomurmināju, ‘’labi, sēžamies, ne jau visu vakaru mēs te stāvēsim.’’
Mēs vienkārši sēdējām smiltīs, visu vakaru runājāmies, smējāmies un filozofējām par tēmām, par kurām ar citiem cilvēkiem nekad netiku runājis. Godīgi sakot, tik labi pavadījis laiku nebiju vēl nekad dzīvē. Viss bija ideāli, šo sajūtu pat nemazināja fakts, kur es atrodas un to, ka es tagad pārkāpju šādas robežas. Bet tas nebija svarīgi, jo galvenais ir tas, ka es biju kopā ar Samantu.
Ieskatījos pulkstenī. Paskat, vēl tikai pusnakts. Prom man jādodas bez dažām minūtēm vienos, tāpēc riktīgi sapriecājos, ka laika vēl tik daudz. ‘’Klau, mēs te visu vakaru runājam par random tēmām, bet...es gribēju uzzināt kaut ko vairāk par tevi. Redzi, mēs pārkāpjam labošanas iestādes noteikumus, bet viens otru pat tā kārtīgi nepazīstam.’’ ‘’Nu, par mani nav ko daudz stāstīt. Bet es gribētu kaut ko dzirdēt par tevi,’’ pēc mirkļa ierunājās Samanta, paskatīdamās uz manu pusi. ‘’Nu, es, es...gan jau zini, ka man ir piecpadsmit gadi, ceru, tas nebūs jaunums. Ar mani, patiesību sakot, viss ir ļoti vienkārši. Kādu vakaru gāju pēc peldēšanas treniņa, un redzēju, kā izcēlās kautiņš, precizējot, trīs puiši sita vienu jaunāku zēnu. Es centos palīdzēt, bet, paskaties, kur esmu nonācis.’’ Tā mēs sākām runāt par dažādiem uzskatiem, rīcībām atkarībā no situācijas, līdz es sapratu, ka man drīz būs jādodas atpakaļ. ‘’Labi, žēl, ka laiks ir beidzies, es labprāt ar tevi pavadītu visu nakti šeit, taču tad es dzīvs nepalikšu,’’ mazliet pasmaidījis, sacīju Samantai. ‘’Arī man būtu jāatgriežas,’’ sacīja Samanta. ‘’Paldies, ka tu atnāci, man tiešām ļoti patīk laiks, ko ar tevi pavadu,’’ es sacīju, taču šoreiz šie vārdi plūda brīvi, pilnīgi bez jebkāda uztraukuma. ‘’Paldies tev arī.’’ Uz atvadām saņēmu savā plaukstā Samantas roku un viegli to noglāstīju, vēlreiz atvadījāmies un katrs aizgājām uz savu pusi.
Ceļš atpakaļ bija tāds pats, kā uz šejieni, viss noritēja kā pa diedziņu. Pirmo reizi es daru kaut ko tik riskantu, un tas izdevās vienkārši ideāli. Kad biju ticis līdz savai gultai, praktiski momentā aizmigu, jo biju diez gan pārguris, taču nekad vēl nebiju juties tik laimīgs kā šodien.
