Iegājām deju zālē, taču pagaidām tur bijām vienīgie. Mani mocīja bailes, neziņa un uztraukums, lai gan sirds dziļumos tomēr bija cerība, ka viss būs kā parasti. Tad zāles durvis atvērās, un telpā sāka nākt meitenes. Pagaidām Samantu nemanīju, kas manī iedvesa vēl lielāku uztraukumu. Taču nu jau varēju atviegloti uzelpot – viņa tomēr bija atnākusi! Protams, uzreiz piegāju klāt, taču viņa neļāva man pat sasveicināties un sāka runāt: ‘’Čauu, lūdzu, piedod, ka pagājušo reizi tā sanāca, vienkārši man bija slikti ar veselību un ...’’ ‘’Kuš, kuš!’’ es noteicu, jo viņa runāja diezgan histēriski, ‘’viss taču ir labi, nomierinies. Kā veselība? Viss kārtībā?’’ ‘’Piedod, jā, viss ir labi tagad.’’ ‘’Labi, sāksim dejot,’’ uzsaucu komandants. Bija jāpāriet čukstēšanas režīmā: ‘’Klau, pirmo plāna daļu esmu izpildījis, tunelis ir izrakts. Ārā no ēkas es tikšu, bet kā tev ar plānu iet?’’ ‘’Tava ideja bija laba, paldies, visdrīzāk pirmajai reizei to izmantošu.’’ ‘’Labi, es ceru, ka tu izdomāsi, kā tikt pāri žogiem.’’ ‘’Ak, jā, mans plāns jau top. Nākamā deju stunda ir pēc divām dienām, tur tad apspriedīsimies tālāk, bet es domāju, ka drīz jau varēsim satikties.’’ Es pasmaidīju, jo jutos tiešām priecīgs, ka viss uz priekšu norit tik labi.
Dejas beidzās veiksmīgi, ar Samantu norunājām vienoties nākamajā deju stundā par tikšanās vietu un laiku. Bija divas dienas laika, lai izdomātu, kā tikt pāri žogam, un tad atcerējos, ka Andris solīja nodot man lapu, kur ir aprakstīts, kas atrodas ārpus žoga. Taču, kā man pašam likās, komandants bija uzzinājis par manu plānu, jo visu laiku lika man darīt kaut ko, kas apgrūtina domāšanu un neļauj koncentrēties uz savu galveno uzdevumu. Protams, atteikt es nekā nevarēju, jo tad pašam klātos slikti. Visu laiku centos izdomāt, kā to varētu izdomāt, taču katru reizi, kad sāku domāt par plānu, komandants mani izsauc.
Beidzot arī Andris bija nolicis lapu zem mana spilvena. Pusdienu pārtraukumā izvilku to un sāku lasīt. ‘’Kā jau zini, blakus vārtiem, kas atrodas ārpusē, ir dežuranta postenis – tā ir neliela mājiņa, caur kuru varēsi tikt ārpusē. Blakus tuvākajam žogam ir durvis, kuras parasti gan ir aizslēgtas, taču, kad dežurants iet nakts apgaitā, durvis paliek vaļā. Tātad, kamēr viņš ir mūsu ēkas teritorijā, durvis būs vaļā. Dežurants apgaitā iet reizi divās stundās, sākot ar pulksten vienpadsmitiem vakarā (stundu pēc gaismu izslēgšanas koptelpā). Tas nozīmē, ka nedaudz pirms vienpadsmitiem tev ir jābūt ārā un jāslēpjas, bet nedaudz pirms vieniem jāatgriežas. Kad iziesi pa pirmo vārtu durvīm, ātri dodies uz dežuranta māju, un, kad tiksi ārpus žogam, dodies pa labi. Ej tieši gar grāvi, aptuveni simts metrus uz priekšu būs neliels ezers, no kura krasta redzēsi mežu. Caur šo mežu meitenes nāk pie mums uz dejām, tāpēc viņa noteikti zinās, kur satikties. Esi uzmanīgs un seko līdzi laikam.’’
Mazliet aizsapņojos par to, kā es lauzīšos ārā, kā skriešu, kā satikšu Samantu...br, nē, jāceļas. Nedrīkstu pārāk sapņot par to visu, ka tik nesanāk liels aplauziens. Bet nē, tā nebūs, šoreiz gan viss izdosies. Plāna nebija, un arī bija sajūta, ka viss būs jādomā un jādara tieši tad, kad to vajadzēs, nevis dažas dienas iepriekš. Lai nu kā, biju gatavs uzņemties risku.
Pavisam nemanot, pienāca nākamā deju stunda. Mana vēlme satikties ar Samantu palika ar vien lielāka, tāpēc es piedāvāju satikties jau nākamajā dienā. Viņai nekas nebija iebilstams, jo arī Samanta bija izdomājusi, kā tikt līdz mežam nemanītai. Brīnišķīgi. ‘’Tad viss sarunāts, vai ne? Rīt mazliet pēc vienpadsmitiem tiekamies manā meža pusē,’’ es iečukstēju viņai ausī, kad devāmies ārā no zāles. Viņa pasmaidīja un pamāja. Perfekti – šis bija lielākais un nozīmīgākais mērķis visā manā dzīvē, un tas jau ir tik tuvu. Protams, ne jau par velti tas ir tik grandiozs, jo tomēr tajā tika ieguldītas lielas pūles.
Bija pienācis nākamās dienas vakars – šonakt bija jātiekas ar Samantu. Es biju šausmīgi uztraukts jau kopš paša rīta, tas ir tāds stress, ka vienkārši gribas skriet – vienalga kur un kā, tikai skriet. Laikam tā es izlādējos, līdz vairs nespēju uztraukties...labi, pietiks par manām dīvainībām. Šovakar bija jālien gultā agri, lai nevienam neliktos dīvaini, ka gultā esošie spilveni un savilktā sega visu laiku ir nekustīga. ‘’Labi, šodien diez gan slikti jūtos, laikam iešu gulēt agrāk,’’ paziņoju visiem tā, lai komandants arī to dzirdētu, un astoņos vakarā devos gulēt. Kamēr pārējie kaut ko savā starpā runāja, bet uzmanīgais komandants risināja krustvārdu mīklu, es ātri uzvilku ikdienas drēbes, lai tiešām neizskatītos pēc ieslodzītā, un ātri ielīdu gultā, satinos segā un izveidoju apmēram tādu formu, kādā gulta izskatīsies manas prombūtnes laikā. Ik pēc piecām minūtēm lūkojos savā rokas pulkstenī, laiks nenormāli vilkās, taču drīz vien izdzirdēju, kā visi salien segās un secināju, ka komandants izslēdza gaismu. Jauki, vēl nepilna stunda līdz manam iznācienam. Šovakar komandantu maiņa bija paredzēta vienpadsmitos, tāpēc mazliet nervozēju, ka nepaspēšu, taču citas iespējas nebija. Ja nesanāks tā, mēģināšu atrast citu iespēju.
Bija bez piecpadsmit vienpadsmit vakarā, stress mijās kopā ar adrenalīnu un cerību, ka viss izdosies. Tādā situācijā vēl nekad neesmu bijis, taču tagad jau nu noteikti nedrīkstēja padoties. Kad bija bez desmit vienpadsmit, komandants piecēlās un izgāja no telpas. Jā! Tieši laikā – tas ir izcili, jo bija laiks sagatavoties. Ātri, taču pēc iespējas klusāk, piecēlos un sametu zem segas spilvenus un saburzīju palagus, kā arī satinu segu, lai viss izskatās pēc iespējas dabīgāk. Nezināju, kad atgriezīsies otrs komandants, taču zināju, ka laika nav daudz. Un pēkšņi...es izdzirdēju soļus, kas ar vien tuvojās koptelpas durvīm. ‘’Nē, tas nav labi,’’ nočukstēju. Taču tad sapratu, ka vajag slēpties – šoreiz vienīgā slēptuve bija zem gultas. Tā kā tās bija diez gan zemas, taču ne tik, lai es tur neielīstu, mani nevarēs ieraudzīt. Atvērās kopistabas durvis un tieši tajā brīdī ievilku un aizturēju elpu. Redzēju, kā komandanta kājas paslīd garām manai gultai, tad dzirdēju viņu apsēžamies. Varēju atsākt elpot. Tāāāds adrenalīns...Taču tagad bija jādomā, kā virzīties uz durvju pusi. Celties kājās būtu muļķīgi, jo tad bez variantiem mani ieraudzītu. Tad izdomāju, ka vajag velties uz durvju pusi. Priekšā bija tikai viena gulta, tāpēc tas būs ātri. Sāku klusītēm ripot uz durvju pusi, paslēpos aiz tukšās gultas malas. Līdz noliktavas durvīm bija aptuveni pusmetrs. Interesanti, man izdosies?
