local-stats-pixel

Laužoties cauri dzīvei (11.daļa)2

38 0

Paskat, jau 11.daļa. Iepriekšējā - šeit.

No rīta pamodos pusstundu pirms septiņiem, un sāku domāt par to, kas šodien jāpaveic. Pirmkārt, bija kaut kas jāizdomā ar strādniekiem. Mani gan mazliet izbiedēja tas, ka jau septiņos no rīta ieradās divi vīri zaļos kombinezonos – jau uzreiz sapratu, kas viņi ir. Abi vīrieši piegāja pie komandanta, tas piecēlās un ieveda viņus noliktavā. Drīz vien noskanēja zvans, taču komandants paziņoja, ka šodien ārā ir vienkārši šausmīgs laiks, kā arī viņam ir darīšanas, tāpēc šodien rīta rosmi izlaidīsim. Kad viņš jau gatavojās iet prom, es piecēlos, piegāju un pavaicāju: ‘’Atvainojiet, es drīkstu ieiet noliktavā un aprunāties ar strādniekiem. Gribu zināt, cik ļoti esmu traumējis grīdu?’’ ‘’Labi, ej, tikai pamēģini pa ceļam neko nesalauzt,’’ komandants iesmējās un izgāja no koptelpas.

Lēnītēm iesoļoju pie strādniekiem, uzreiz pajautāju: ‘’Cik traki ir?’’ ‘’Mēs nesaprotam, kā kādam tas vispār ir izdevies!’’ ‘’Nu, man ir dotības visa laušanā,’’ iesmējos. ‘’Ak, tas biji tu?’’ ‘’Jā, man tā sanāca.’’ ‘’Nu, vispār iespaidīgi. Izstāstīsi, kā tas notika?’’ ‘’Nu, garš stāsts, varbūt citreiz. Starp citu, jūs esat vienīgie labošanas iestādes strādnieki? Vienkārši, ja es vēl kaut ko salauztu, arī jūs to remontētu?’’ vēlreiz pasmējos. Strādnieki izskatījās drusku izbrīnīti, taču tad iesmējās un teica: ‘’Jā, visus tevis salauztos priekšmetus labosim mēs.’’ ‘’Un, ja es salauztu meiteņu ēkas grīdu?’’ šoreiz jau pats nevarēju noturēt smieklus par savu izdomu. ‘’Jā, arī to mēs labosim, asprātis. Gribētu redzēt, kā tu tur tiksi!’’ ‘’Jāām, man laikam nespīd,’’ apgriezos un viegli pasmaidīju...vēl nespīd. Ejot ārā no telpas, pajautāju: ‘’Jūs strādāt sāksiet jau šodien?’’ ‘’Ā, nē, visdrīzāk, ka pēc dažām dienām – pagaidām esam drusku aizņemti.’’ Izgāju no noliktavas, apgūlos un sapratu – Samantai kaut kas ir jāsalauž savā ēkā, lai man būtu iespēja tikt ārpusē.

Šī diena pagāja bez īpašiem notikumiem, kāja diemžēl ir sākusi sāpēt vēl jo vairāk, taču rīt bija dejas un man bija jāiet un jādejo, pretējā gadījumā viss ievilksies. Šodien biju aizrakstījis jau veselas 3 lapas ar to, ko esmu paveicis un kas vēl jāizdara. Biju gatavs tās atdot Samantai, lai viņa saprot, uz ko es parakstos viņas dēļ. Vienā no lapām pierakstīju, lai viņa izdomā, ko svarīgu salauzt savā ēkā, lai man būtu iespēja tikt pie strādāšanas. Vakars bija smags, tāpēc aizmigu agri.

Nākamajā rītā mani pamodināja zvans, šoreiz gan komandants lika visiem ātri ģērbties un doties ārā. Kāja sāpēja, taču nevarēju nesportot, jo tad arī man neļautu dejot, bet tas obligāti bija jādara. Diena vilkās patiešām lēni, jo atkal biju iegrimis domās par Samantu, reizēm izraujoties no tā un domājot par plānu.

Kad pienāca dejas, centos iet, pēc iespējas mazāk uzsverot savu klibošanu. Deju zālē meitenes jau mūs gaidīja, pienācu pie Samantas, un pirmais, ko viņa jautāja, bija – kas ar kāju. Negribēju izdomāt kaut kādus attaisnojumus, lai gan zināju, ka tā būtu bijis labāk. Izstāstīju, ka tas ir tāpēc, lai tiktu ārā. Man gan likās, ka viņa varētu sākt vainot sevi pie maniem pārdzīvojumiem, taču viņa izstāstīja, ka arī katru dienu domā par plānu, kā tikt ārā. Kad pagriezāmies ar muguru pret komandantu, es viņas rokā ieslidināju visas 3 lapas un sāku čukstēt – tur viss ir aprakstīts, ko esmu izdarījis un kas vēl jādara. Nākamajā stundā, lūdzu, atnes lapas atpakaļ, lai es varu turpināt domāt par savu plānu. Tava plāna daļa arī tur ir, tev tikai tas būs jādara. Kad komandants ieslēdza mūziku, sākām dejot un, man par nelaimi, sāpes bija tik stipras, un es gandrīz nenokritu, līdzi paraujot Samantu. Par laimi noturējāmies kājās, viņa bija apķērusi mani, lai es nenokristu. Teikšu godīgi, nebiju to gaidījis, tāpēc piemirsi par kāju un mazliet aizdomājos par to, kā mēs tiksimies naktīs...pēkšņi atjēdzos, klāt jau bija pienācis komandants, un abi ar Samantu uz mani ļoti dīvaini skatījās. Es piecēlos un teicu: ‘’Nekas, es tikai uzspiedos uz labās kājas. Būšu uzmanīgāks.’’ ‘’Tev nevajadzētu dejot,’’ iebilda Samanta, taču es tam atmetu ar roku, jo vienkārši ļoti gribējās ar viņu parunāt. Tiklīdz kā komandants aizgāja, Samanta paskatījās uz mani ar bailēm sejā un teica: ‘’Nē, šodien nedejosim, tava kāja taču...ļoti sāp?’’ ‘’Ai, iztikt var, doma, ka esmu ar tevi, sāpes remdē.’’ ‘’Ak, nu labi, tikai, lūūdzu, esi uzmanīgs, man taču arī ir bail par tevi.’’ ‘’Jā, būs labi,’’ atsākām dejot, un es turpināju,’’ klau, tev kaut kā vajag iznīcināt kaut ko svarīgu savā ēkā, lai man būtu iespēja tikt noliktavā, kas ir izeja uz ārpusi.’’ ‘’Labi, es mēģināšu...es drīkstu kādai no pārējām meitenēm par to stāstīt?’’ ‘’Esi uzmanīga, jebkurš var mūs nodot, tāpēc centies sajust, kuriem cilvēkiem tu vari uzticēties un kuriem nevari.’’

Kopumā dejas noritēja labi, ja neskaita to, ka visu laiku bija jāmokās ar sāpēm kājā. Lai nu kā, Samanta piekrita kaut ko darīt lietas labā, lai strādniekiem būtu iemesls strādāt meiteņu ēkā.

Šovakar aizsāku rakstīt jaunu lapu ar lietām, kas jāpiefiksē. Šajā laikā biju novērojis, ka viens no komandantiem ir mazliet neuzmanīgāks un nepievērš nekādu uzmanību troksnīšiem, kas gadās apkārt. Savukārt otrs komandants ļoti aktīvi lūkojās virzienā, no kurienes nāca kaut sīkākā kustība – tātad, skaidrs, lavīties prom šā komandanta dežūras laikā būtu neprāts.

Lai nu kā, nākamajā rītā mani atkal pamodināja zvans, taču strādnieki vēl nebija atnākuši. Viņi ieradās mazliet vēlāk, tieši pirms tā, kad lielākā daļa puišu jau bija izgājuši no koptelpas uz rīta sportu. Man vajadzēja dzirdēt, ko viņi saka, tāpēc pieliecos, lai ‘’sašņorētu’’ savu kroseni. Pirms strādnieki sāka runāt, komandants palūkojās uz mani un prasīja: ‘’Tev viss kārtībā?’’ ‘’Jā, tikai kurpe,’’ es ātri atbildēju. Man vajadzēja dzirdēt, tāpēc paliku uz vietas. ‘’Klau, būs darbs jāatliek uz pāris dienām noliktavā, meiteņu ēkā direktores kabinetā ir iemitinājušies ķirmji un tie ir visu sagrauzuši. Būs jāmaina mēbeles, tāpēc tas varēs ievilkties.’’ Nu, kaut ko tādu es nebiju gaidījis – ķirmji direktores kabinetā? Nez, tas bija Samantas darbs? Lai gan par to es šaubījos, varbūt tā vienkārši bija veiksme un zīme, ka Samanta tiešām ir tā vērta, lai viņas dēļ es tā riskētu?

38 0 2
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Nedaudz palasīju šo un pirmo daļu. Neliela interese parādījās. Vakarā izlasīšu visu ^^
0 0 atbildēt
Brinigi
0 0 atbildēt