5

 63  0

Sveiki! Te ir manis sacerētais stāsts! Novērtējiet komentāros, kā patika!

1. nodaļa. Cīniņš ar kaķiem

Kuš! Viņa tevi sadzirdēs! - nočukstēja Anna, kad viņas draudzene, kura vienmēr tika saukta par Gudriku, nošķaudījās.

- Tu taču zini, cik ļoti kaķu  karaliene Vilma ir attīstīstījusi savas maņas.

- Bet tai dumpiniecei ir arī viltīgs prāts, taču es esmu gudrāka.

-Mums jādodas, pēc kāda laiciņa bilda Gudrika.

-Plāns ir šāds: izlienam no gultapakšas, un gar Vilmu bēgam. Tas ir īsākais, bet patiesībā pats drošākais ceļš.

Tomēr viss neizdevās kā plānots. Tiklīdz meitenes izlīda no gultas apakšas, vajadzēja uzreiz kāpt augšā, jo kaķene bija uz grīdas. Meitenes ieskrējās un lēca garām Vilmai.  Gudrika izspruka, bet Annu nedaudz aizķēra kaķenes nagi. Abas meitenes iekļuva cīniņā- viņas aplenca kaķu pulki.  Gudrika norīkoja:

- Anna- bez ierunām bēdz! Ar savu kāju tu nevari cīnīties. Dodies un turi vārtus vaļā, pēc cīņas neatvēršu! 

Anna paklausīja un devās pie vārtiem. Pēc desmit minūtēm pie viņas pieskrēja arī Gudrika, un Anna aizcirta durvis. Cīņa bija galā, ienaidnieks ieslodzīts- bet tas nenozīmēja kara beigas.

Gudrika bija saskrāpēta un asinīs. Kamēr Anna viņu apkopa, Gudrika paskaidroja:

- Es izvilku dunci, un kaķi pēc piecām minūtēm it visi bija ievainoti. Bet daudziem vēl bija nagi, un cīņa turpinājās. Neviens nenomira, bet man galu galā patīk kaķi. Vilma viņus kontrolē, un man nācās kaķus pieveikt.

Un tad meitenes devās tālāk- soli pa solim sakaut jaunatnes lielāko ienaidnieku- Viltīgi dumpīgo kaķeni Vilmu trešo- pirmo ļauno kaķi Viklasu dzimtā.  

2. nodaļa. Uz pilsētu

Lai arī Vilma bija sagūstīta vienā no savām 5 bāzēm, vajadzēja tikt uz Vilmas Pili.  Bez šaubām, ātrā, gudrā un izmanīgā Vilma jau veda savu armiju uz pili. Gudrika un Anna, labākās draudzenes, centās tikt uz centrāli pirms kaķiem. Meitenes neskrēja- tā viņas ļoti viegli sadzirdētu, bet gan brauca ar saviem velosipēdiem, no kuriem gandrīz nekad nešķīrās. 

Daudziem ir jautājums- pie kaķiem noteikti bija grūti iekļūt, kādēļ jābēg? Atbilde ir vienkārša- vajadzēja uzzināt, kā īsti izskatās Vilma un cik liela ir kaķenes armija.

Anna un Gudrika bija vien trīs kilometru attālumā no pilsētas. Viņas tagad, pa lauku ceļu, varēja braukt ātri. Pēc piecpadsmit minūtēm meitenes bija pilsētā. Vajadzēja ātri tikt uz bāzi, bet Gudrika bija nogurusi.

-Anna. Apstājies! Mēs divas dienas no vietas bez miega braucam. Es gribu gulēt!

-Es arī gribu, bet mēs nevaram ļaut, lai kaķi iekļūst bāzē!

-Nogurušas neko nepasāksim. Mums jāizguļas.

Strīds turpinājās minūtes piecas, un Anna aizgāja. Viņa domāja:

-Gudrika, viņa ir tik stulba, viņai vienalga, ka kaķi mūs piebeigs.

Tomēr nogurums Annu pieveica, un viņa nobruka ceļa malā. Taču Gudrika tobrīd pārdzīvoja briesmas. 

3. nodaļa. Vilma nav vainīga

Paklau, neaizej! Gudrika vēlāk sauca pakaļ Annai. - Vilma nav vainīga.

-Ko? Anna pagriezās pret meiteni.

-Tieši tā! Vainīgs ir kāds vīrs, viņš ir mans tēvs.

Annai nebija laika brīnīties, kā draudzene to var pateikt tik mierīgi, tādēļ ļāva Gudrikai turpināt.

-Mans tēvs ienīst kaķus, Gudrika bilda. -Tādēļ viņš tos nostāda par ļaundariem. Bet man ir plāns, kā uzveikt tēti.

Tad Gudrika aizdomājās.

-Kad viņš atklāja, ka man patīk kaķi, padzina. Trīs gadus dzīvoju mežā, līdz atradu mājas, taču mežš bija padarījis mani gudru un viltīgu.

- Labi labi, bet kāds ir plāns?

- Vienkāršs- mēs dosimies pie tēta un panāksim, ka viņam patīk kaķi.

- Tas nav reāli!, iesaucās Anna.

-Ir- ar manu čipu, kuru piestiprināšu tēta galvai. Tas uz smadzenēm sūtīs impulsus, kas liks atbrīvot kaķus. Tad čips nokritīs un tēvs visu izdarīs pats.

Šoreiz viss gāja gludi, un jau vakarā jaunatnes prezidente Anna teica īsu runu:

- Vēl pirms pāris dienām šī pilsēta bija briesmās.  Pateicoties lielam daudzumam viltības, draudzības un acīgu cīnītāju, mēs esam glābti.

Jauniešu viceprezidente arī teica runu:

-Bija daudz izlietu asiņu šai karā, lai uzvara ir kā atriebe par tām!

Vēlāk Anna jautāja Gudrikai, kā uzzinājusi, ka viņas tēvs ir vainīgs.

- Kad satrīdējāmies, tu aizskrēji. Tēvs mani sagūstīja, un es redzēju, kā viņš moka Vilmu. Tētis domāja, ka neizmukšu, bet es tiku laukā un noķēru tevi, skaidri atbildēja Gudrika.

- Ja tavs tēvs ir tik ļauns, kā mēs spējām uzlikt čipu?

- Tas izdala nomierinošus viļņus. Starp citu, es to izgatavoju no baterijas un dažiem atrastiem "krāmiem" piecpadsmit minūtēs.

- Oho! Šķiet, tev ir jauns hobijs!

Ceru ka patika!

Komentāri 5

0/2000

Kad es viens no tiem kurš neizmanto komentāru sektārā, GIFus.

 2  0 atbildēt

👍

 1  0 atbildēt

☺️👌

 0  0 atbildēt