Ļauj tam vienkārši notikt...3

Tā ir kā neizlasīta lapaspuse manā dzīves romānā. Šo stāsta daļu esmu ieslēgusi sevī tik dziļi, ka pat engeļi nenojauš...Tas glabājas tikai mana un viņa sirdīs. Bet ļaušu atmiņam aizlidot - tik brīvībā, jo ieslēgtas dziļi sirds kambaros, tām zūd jēga. Tas notika pirms 4 gadiem. Es sajūtu viņa lūpas skarot manas vēl šodien, bet tagad tās vairs ir tikai atmiņas. Man bija tikai 14 gadi, kad kāds mani pirmo reizi noskūpstīja - tā sakot pirmo skūpstu nekad neaizmirst. Tie bija neaizmirstami mēneši no manas dzīves, kuri tika turēti pilnībā noslēpumā. Es neatļāvos līdz šim par to runāt, par to kādam teikt. Katru reizi, kad viņš piegāja tuvumā es sajutu viņa smaržas, kuras jūtu vēl šodien, maigas, bet reizē mazliet ugunīgas. Varbūt tāpēc, ka tāda bija viņa daba. Varbūt šim vajadzēja būt stāstam ar laimīgām beigām. Es pirmo reizi pa īstam iemīlējusies. Es pārcēlos atpakaļ uz Latviju, vairāk tā arī nekad viņu nesatiku. Viņa vēstules vēl šodien glabājas inbox'ā kā īpašās, bet pārlasu tikai reizēm. Viņš man rakstīja, cik ļoti mani, cik ļoti vēlas mani satikt, bet es tikai atbildēja, ka drīz atkal būsim divi vien. Es biju nolēmusi pavadīt skolas laiku Latvijā, bet vasaras Anglijā...kopā ar viņu. Pēdējā vēstuli, ko es no viņa saņēmu, bija rakstīts, ka viņš tagad būs ar mani kopā uz mūžiem. Tās bija 4 dienas pirms manas vārdadienas, kurā es gribēju braukt uz Angliju. Es aizlidoju, bet tā arī viņu nekad vairs nesatiku. Viss, ko es todien redzēju bija pie sienas ostā piesprausta papīra lapele ar viņa fotogrāfiju un lieliem burtiem rakstītu vārdu''MISING''. Pēc 3 mēnešiem viņš tika atrasts, bet vairāk uz salu pie anglijas krastiem, kurā mēs iepazināmies es neesmu devusies - es nevarēju pat aizbraukt, lai noliktu ziedus, tik vienkārši, bet es to nespēju vēl tagad. Pagājuši ir 4 gadi, kopš 2007. gada vasaras, bet pa īstam es nespēju vairs nevienu mīlēt, ja iemīlos, turu cieši savās rokās, lai nepazaudētu vēlreiz. Man ir bail pazaudēt kādu, kuru vairs nekad neatgūšu. Tagad es saprotu, ko nozīmē šie vārdi: ,,Es tagad būšu ar tevi kopā mūžīgi!'' 

Bet stāsts nav par to... tā bija vienkārši nelaimīga mīlestība - just not make sence...

Šogad bija viena no tām briesmīgākajām vasarām, kuru nenovēlu nevienam...

Tā bija parasta diena, kad izdomājām ar draudzenēm aizbraukt tālāk prom no ierastās vides un mazliet atpūsties. Kā jau visas bija pilngadīgas, izņemot mani, kas neatturēja no nelielas iedzeršanas. Draudzenei apsolīju, ka manos 18 mēs izstaigāsim kopā visus vecrīgas klubus, ka atpūtīsimies tā no sirds, aizmirstot visas ikdienas ķibeles. Viņa protams manāmi iereibusi vienkārši teica, ka mīlot mūs, lai gan alkohola reibumā, tomēr to teica no sirds. Bet vakaram vajadzēja izjukt, ko todien biju kopā ar cilvēku, ar kuru nebija lemts pavadīt mūžu ilgi un laimīgi, mēs ļoti biežām mēdzām strīdēties un šis vakars bija viens no tiem. Lai gan atradāmies vairāk kā 400km attālumā viens no otra, tomēr nespēju norimt un no rīta biju gatava doties pie viņa. Sadusmota devos pie miera pirmā. Tikai pa miegiem dzirdēju, ka draudzene prasa, vai es neiebilstu, ka viņa nogulsies man blakus, bet es tikai atbildēju, lai nenozog spilvenu. No rīta man viņa gulēja blakus tik mierīga, un es biju nomierinājusie, ka nolēmu tomēr palikt kopā ar meitenēm. Paņēmām aliņus, aizgājām līdz Gaujai, kur arī vienkārši smējāmies un jokojāmies, es biju laimīga, vēl šodien atceros katru viņas sejas vaipstu, kad viņa smējās. Tās ir jaukas atmiņas. Tomēr, atkal jau kāds visu to izjauca, un es par spīti visam devos pie drauga. Mēroju vairāk kā 400 km, lai tikai ar viņu izrunātos. Viņām tas likās muļķīgi, kāpēc ar viņu vēl vispārt uzturu sakarus un cenšos izpildīt katru viņa velmi - bet tā nebija, es vienkārši jutu, ka man ir jābrauc. Todien notika diskotēka, kad ieradusies pie viņa, viņš bija jau iereibis. Lai gan es apsolījos, ka šodien nelietošu nekādu alkoholu, bet dusmu uzplūdē tomēr iedzēru, tad protams sekoja asaras un nožēla, ka nepaliku pie meitenēm. Man blakus bija kāds cilvēks, kurš mani spēja nomierināt, spēja justies labāk. Viņa plecs bija pietiekami plats manām bēdu straumēm. Vēlāk aizmirsās viss, mēs jokojām un todien viņš centās neattiet ne soli no manis...

Nepilnas nedēļas pēc ballītēm mēs atkal bijām nolēmušas doties kaut kur citur, lai vienkārši pavadītu laiku. Bet dažas stundas pirms es izbraucu no mājām, es saņēmu zvanu, ka kaut kas nav kārtībā, viņa ir pazudusi. Tā meitene, ar kuru es vēl pirms dažām dienām jokoju bija pazudusi - Nē! Tas nav prātam aptverams, tas nevarēja tā būt. Bet tas atkal notika. Mēs darījām visu, lai viņu atrastu, bet galvenais, ka nepazaudēju cerību viņu vēl kādreiz apskaut kā to darīju tajā reizē, kad aizbraucu, ka tā bija pēdējā reize, ka redzēju viņu. Es tam negribēju ticēt. Pēc divām nedēļām, nedēļu pirms maniem 18, kuros mums vajadzēja visām kopā izstaigāt visus klubus, viņu atrada. Visas cerības bija zudušas. Tā bija pēdējā reize, kad viņu apskāvu. Kāpēc es aizbraucu, šis jautājums mani nelika visu laiku mierā. Ja es būtu palikusi, varbūt mēs kaut ko būtu izdomājušas, varbūt viņa būtu vēl kopā ar mums. Es jutos vainīga, ka toreiz nepaliku...

Kopš tās reizes ar draugu bijām izšķīrušies un uz turieni pie viņa es vairs nebraucu, lai gan tur palika arī mani draugi. Es vairāk neko negribēju dzirdēt... Kad viss sāka mazliet atgriezsties ierastajās vietās, vienu sestdienas rītu man iezvanījās telefons, es vēl biju pusaizmigusi, bet pamodos, kad redzēju, kas bija zvanītājs. Zvanītājs bija mans bijušais puisis, ar kuru nebiju kontaktējusies mēnešus divus. Es negribīgi pacēlu. Dzirdēju, ka viņš neizklausās kā parasti, viņa balss bija skumja un nomākta, pat varēja dzirdēt, ka pār viņa vaigu ritēja asaras...viņš klusām iečukstēja, ka viņa vairs nav...cilvēks, kurš todien bija visa vakaru blakus, kurš arī ikdienā bija labs draugs - viņa vairāk nebija!