local-stats-pixel fb-conv-api

Last hope (3)0

Es sēdēju klēpī Mārcim un mēs skatījāmies uz saulrietu.  
-Tas ir pats skaistākais ko esmu redzējusi!- izteicu skaļi to ko domāju.
-Un kā tad ar mani?- Viņš nopietni jautāja.
-kas ir ar tevi?- Tikpat nopietni tēloju, ka nesaprotu par ko viņš runā.
-Vai tad es neesmu skaistāks?-Viņš vēl joprojām centās palikt nopietns.
-Nu es šaubos! -skatījos te uz viņu, te uz saulrietu.
-Labi zini?-viņš jau smaidīdams jautāja.
-Es jau teicu, ka neesmu pārliecināta!- sāku smieties par šo teātri.
Mēs gulējām uz segas un runājām par vis kaut ko. Izrādās Mārcis gāja tajā pašā skolā kur eju es, bet tagad taisās iet studēt universitātē.
-Jūtos nogurusi,- es klusi nomurmināju.
-Pačuči, es pasargāšu tavu miedziņu! -
-Tu izklausies pēc manas vecmammas! - iesmējos.
-Jums jau meitenēm patīk,-
-Tā ir! - tas bija pēdējais ko pateicu. Nogurums bija stiprāks par mani.  

-Beta, Braucam?!- Mārcis man glāstīja galvu. Tas bija tik patīkami.
-Es aizmigu?-Mārcis pamāja ar galvu.-Ak Dievs! Piedod!
-Ir labi!- viņš skatījās manās acīs-Man patīk skatīties kā tu guli!- tas izklausijās tik mīļi.
-Kā nākas, ka es tevi nekad neredzēju mūsu skolā? - redzēju kā viņš apmulst.
-Man pietiek ar to,  ka es redzēju tevi!- Viņš paraustīja plecus.
-Kāpēc tu nekad nepienāci, lai iepazītos?-sekoja kārtējais jautājums.
-Tu biji tik laimīga, ka tev mani nevajadzēja! -Mārcis vēl joprojām izskatījās mierīgs.
-Piedod!-nolaidu skatienu.
-Par ko? Par to ka biji laimīga?- varēja dzirdēt sarkazmu viņa balsī,-beidz atvainoties!-
-Nebeigšu! Nekad!-Mārcis mani noskūpstīja lai aizvērtu muti, un es viņam padevos. -Bet mēs vēl atgriezīsimies pie šīs sarunas,- mīļi aizrādīju.
-Tad man būs jāklusina tevi katru reizi. -
-Un kā tu to izdarīsi? - atkal kaitināju viņu. Viņam nevajadzēja atbildēt,  viņa skūpsts izteica visu.
-Man patīk šis klusināšanas veids!- izteicu visu ko domāju.
-Tas nozīmē to ka es tev patīku?- Viņa acis mirdzēja,  bet es netaisījos padoties.
-Nē,  bet tas ir labāk nekā kutināšana.- Centos saglabāt nopietnu sejas izteiksmi.
-Labi, tad darīsim to pa skarbo,- Viņš atteica un sāka mani kutināt.  
-Nē,  tu man  patīc- Nevarēju beigt smieties. -Un viss?- viņš ar smaidu sejā jautāja.
-Nē,  tu man..... Ļoti patīc, - vēl joprojām smējos-Lūdzu beidz! - gandrīz kliedzu. -Tu esi nežēlīgs.-
- Tu gribēji teikt mīļš?- viņš skatījās uz mani draudīgām acīm.
-Jā, tas bija tas, ko es gribēju teikt!-viņš zināja, ka meloju- ceri vien!- nomurmināju.
-Kaut ko teici?- viņš visu dzirdēja, bet tēloja.
-Nē tev izlikās! -pārliecināta teicu.
-Tad braucam? - viņš atkal jautāja.
-Sasodīts! Es aizmirsu, māte mani nositīs.-
-Tad mums ir jāpasteidzas!- Mārcis saķēra mani aiz rokas un mēs skrējām. Labi, ka mammas nebija mājās! Es atvadījos no Mārča un devos mājup. Mēs sarunājam tikties rīt un es ar nepacietību gaidu rītdienu. Iegāju dušā un tad uz istabu. Nogurums ņēma virsroku un es atkal aizmigu domājot par viņu....

36 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000