°Turpinājums iepriekšējam rakstam..
Emma nelokāmi izlema, ka bēgs.Kad pienāca nakts, un slimnīcā iestajās pilnīgs miers Emma izkapa no savas gultas, un klusiem soļiem devās uz palātu kur atradās mazā meitiņa.Vina nezinaja kurā palātā guļ mazie berniņi, bet viņa izlēma, ka riskēs un ies uz to palātu kur viņas sirds saka.Gaitenis bija pustumšs, tāpēc bija grūti saprast kur viņa atrodas un kur vispār ir kāda telpa.Viņa lenām mierīgi gaja uz priekšu, līdz pamanīja , ka kādā telpā deg gaisma.Viņa ar cerību gaja uz priekšu, un ticēja ka tā ir telpa kur guļ meitņa.Vina gāja,.Protams, viņa iedomājās, ka tā varētu būt kāda no citām palātam kur guļ jaunās māmiņas, bet viņa nelokāmi bija nolemusi atrast meitu.Vina piegāja pie durvīm un klausījās.Viņa neko nedzirdēja.Tad lenām atvēra durvis, un pamanīja, ka tur guļ vairāki bērniņi.Savējo meitiņu vinā uzreiz ieraudzīja.Cik vina skaista, Emma nodomāja, visskaistākā no visām.Viņas tumšie matiņi mazās rociņas, un kājiņas.Tā stavot durivīs viņa atcerējās savu dzivi un domāja par to, kā lai tagad dzivo? Kā lai pabaro bērnu, ja vinai pašai nebija nekā, pat vairs sava apģērba vinai nebija.Pašlaik vinai mugurā bija slimnīcas halāts, kurš bija par liels.Cik daudz drēbju vinas mazajā mājiņa ir atlicis?Viens bikšu pāris un pārs kaimiņu atdotās maiciņas, varbūt viena jaka un nedaudz apakšveļas, un divi pāri kurpju.Un , kā lai apģērbj bērniņu?Vinās drēbes jau meitiņai nederēs..un atkal lūkt no kaimiņiem, lai tie atdot savu bernu vecās drēbītes?Nē vina vairs nespēja ne no viena kaut ko ņemt.
Emma lūkojoties uz bērniņu saprata vienu-viņa vinū redz pēdejo reizi.Ar asarām acīs viņa stāvēja un domāja par to,cik nežēlīgi vina rīkosies, ja atstās bērnu šeit, bet kāda gan nākotne vinai būs ar savu bioloģisko māti? Emma centās paļauties uz to, ka meitai būs labi vecāki, un , ka vina būs laimīga.Varbūt kādreiz viņa atradīs Emmu un tā vinai pastāstīs kapēc tā rīkojusies.Emma vairs nespeja skatīties uz bērnu un aizgriezās.Vina zināja, ka pieņem īsto lēmumu.Tā būs labāk vinam abām.Šo grūto lemumu vina pieņema tikai tagad, pirms tam vinā gribēja bēgt kopā ar meitiņu, bet saprat, ka taas nav iespējams.Ar smagu sirdi Emma saprata , ka ir jaiet prom, ka pēdejo reizi uzmet tikai nieka skatienu savam bērnam.Es tevi mīlu! Emma pateica klusām un aizvēra durvis...Apkārt vēl aizvieb bija tumšs.Kur ir izeja no nodaļas un pašas limnīcas? Viņa nolema iet uz priekšu, kaut arī neko neredzēja. Viss bija pilnīgi tumšs, jo visi guleja un nedomāja neko, kamēr viņa ar asaram acīs un sāpošu sirdi meklēja izeju no šīs ēkas kurā vairs nespēja uzturēties.vinā pagaja kādus pārs metrus un pamanīja, ka gaiteņa galā spīd gaisma, un gāja uz to.Tā izrādijās izeja no nodaļas.Vina klusām gaja un priecajās, ka m.āsinās guleja, vai , arī nedzirdeja , ka kāds staigā, jo citādi ivnas ietu skatīties.
Pēc pārs minūtēm viņa bija ārā no slimnīcas, brīvībā, bet nelaimīga..Kur tagad , lai iet?
Turpinājums sekos..
