http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laimi-meklejot-4/747208
- Jā, Džesik, tā nu es esmu. – pagriezusies atteicu. Manā priekšā stāvēja Džesika Beatrise Ašforda, mana bijusī kursabiedrene un riebīgākais cilvēks, kuru man bija nācies pazīt. Visu studiju laiku, kuru mācījāmies kopā, viņu varēja raksturot tikai vienā vārdā: intrigante ar lielo burtu. Viņas mīļākā nodarbe visos laikos bija un droši vien ir arī tagad palikusi nemainīga – baumošana par jebkuru, kas iekrīt acīs. Savulaik viņa arī par mani bija palaidusi netīras un riebīgas baumas, kas, protams, nebija patiesas, un es visus viņas melus atspēkoju, padarot viņu par lielāko meli skolā un iegrūžot viņu pamatīgā kaunā. Turklāt pēc laika es viņai atriebos, parādīdama draudzenēm patiesas bildes par viņu, un tad viņa kaut cik norima. Viņas izdarības jau sen bija visiem apnikušas. Kopš studiju beigām bija pagājis jau kāds laiks un es par to biju aizmirsusi, tāpēc tagad uz mirkli gremdējos atmiņās. Starp labajām un ne tik ļoti labajām bija arī tādas, kas bija pieskaitāmas pie sliktajām – tas, kā studiju laikā sagājām kopā ar Ītanu un viņa visu laiku viņam kārās kaklā, līdz viņš diezgan rupjā veidā viņu pašuva. Nu neko, ja meitene nesaprot, tad nākas pieņemt citādākus mērus.
- Kāds prieks man tevi satikt! – viņa iečivinājās un pasniedza man pretī sveicienam roku, nokārtu ar rokassprādzēm un tamlīdzīgiem grabuļiem, liekot viņas rokā šķindēt un grabēt pie katras mazākās kustības. Nopūtos un paspiedu viņas roku pretī. Nekas manī neliecināja, ka nejūtos patīkami, esot kopā ar šādu personu, tomēr iekšēji es vārījos. Pat te man neļāva atpūsties no visas pasaules un tās radītajām problēmām – uzrodas vēl viena, jauna.
- Kā tad tev gājis pa šo laiciņu? O, kā redzu, arī Marianna ir te, prieks tevi redzēt, čomenīt! – viņas balss bija pārspīlēti draudzīga un jauka. Uzmetu skatienu Marei un pārspīlēti novaikstījos.Viņa klusi iesmējās.
- Man gājis labi, arī Mariannai tāpat. Ja tu neiebilsti, mēs tagad iesim padejot. – uzsmaidīju ar tik pat lielu viltus smaidu, kādus viņa pēdējās piecas minūtes nenogurstoši dāvāja mums.
- Protams.. viss kārtībā. – viņa centās nezaudēt entuziasmu, taču bija dzirdams, kā viņas labais garastāvoklis sašļūk. Tā tev arī vajag, aita, nodomāju. Saskatījos ar Mari, iesmējos, un, dodoties uz deju grīdas, kur dīdžejs vēl joprojām spēlēja lieliskas dziesmas, jutu, kā mans garastāvoklis nedaudz uzlabojas. Tomēr tikai nedaudz. Lai teiktu, ka es jūtos labi vai normāli, vēl bija garš, smags un tāls ceļš ejams. Taču es nevēlējos bojāt labākajai draudzenei vakaru un dejoju kopā ar viņu. Mohito kokteilis rinķoja pa manām asinīm, uzsitot manī piedzīvojuma garu, un es dejoju līdzi katrai dziesmai. Dejojot man slāpa, tāpēc pasūtīju vēl vienu mohito kokteili. Tad vēl vienu. Būtu pasūtījusi arī ceturto, bet Mare man to neļāva, sakot, ka citādi es mājās pati uz savām kājām netikšu. Dīvaini gan – mohito taču nav tik ļoti alkoholisks un to knapi var just, nodomāju, taču neriskēju strīdēties ar draudzeni.
Beigu beigās mani Marianna atvilka uz pufiem apsēsties,jo man no lielās dejošanas stipri sareiba galva.
- O, čau, Beatris, kāpēc tu griezies? Tu esi te, un te, un te, - ar roku rādīju griestos un muļķīgi smējos.Viņa tikai nicīgi nošņācās.
- Izbeidz šo teātri, Enij. Redzēsim, kādu dziesmiņu tu dziedāsi tad, kad Ītans paņems pēdējās savas mantas no mājas un pavisam pārcelsies pie manis. – viņa viltīgi pasmaidīja, un acīs bija redzams tas pats intrigantes skatiens. Dzirdot mana līgavaiņa vārdu, man uzreiz kļuva labāk, un es acumirklī piecēlos un parāvu uz savu pusi Džesikas Beatrises roku, kura jau taisījās aiziet.
- Ko tu pateici par manu līgavaini? – es nošņācu.
- To,ko dzirdēji. Mēs ļoti mīlam viens otru un drīz precēsimies. Saiešana ar tevi bija tikai maska. – viņa aplaizīja savas šķebinoši sarkanās lūpas.
- Maita. Es tev neticu! – uzšņācu un palaidu viņu vaļā.
- Gribi tici, gribi netici. – viņa iesmējās savus hiēnas smieklus un gāja prom.
- Tā tik un tā nav taisnība! – nokliedzos un pati piecēlos kājās.Jutu, kā mans garastāvoklis atkal noslīd līdz mazākajai iespējamajai atzīmei. Sameklēju somiņu un piegākju pie draudzenes, kura turpināja dejot.
- Tu vēl paliec, es iziešu pastaigāties. Ņem mašīnas atslēgas, lūdzu, aizdzen to uz garāžu. – apskāvu draudzeni.Viņas sejā bija redzama neizpratne.
- Kas noticis.. ? – viņa jautāja.
- Rīt pateikšu. Aizved, lūdzu, mašīnu mājās. –
- Protams, - viņa pasmaidīja, un es, uzģērbusi mēteli, devos naksnīgajās ielās. Tās patiešām bija klusas – lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju vai nu gulēja, vai arī izklaidējās naktsklubos. Un tad vēl bija tādi kā es – vientuļi, pamesti, nesaprasti. Jau atkal man pār vaigiem lija asaras, un es jutos tik neizsakāmi skumji. Es bez Ītana nebiju es. Man likās, ka mana sirds ir salauzta mazos gabaliņos un kādu lielu un svarīgu daļu no sirds viņš bija paņēmis sev līdzi. Bez tās es nespēju funkcionēt normāli. Manas kājas pašas mani bija aiznesušas līdz pilsētas kanālam, un es uzliku rokas uz tā margām. Par spīti tam , ka naktis šeit bija aukstas, šodien bija silts un man nesala.Pūta viegls, silts vējiņš.Es uzmanīgi, turoties pie margām, pārliku pāri vienu kāju tām. Tad arī otru.
- Tā nemaz nebūtu tik slikta izeja. Man nebūtu nekas pretī par savas nāves sagaidīšanu šādi. Man tāpat vairs nav nekādas vēlmes dzīvot. Bez Ītana. – es skaļi nomurmināju. Džesikas Beatrises vārdi mani satrauca, vēl jo vairāk tāpēc, ka es nezināju, vai tā ir taisnība. Un, lai gan zināju, ka viņa ļoti bieži un gandrīz vienmēr melo, tagad likās, ka viņas teiktais ir patiesība. Skaidrs bija tikai tas – ja tā arī būtu, tad es to neizturētu. Pilnīgi un noteikti.
Sāka pūst viegls vējiņš, sajaucot manus matus.Jutu, ka man uz sejas izsmērējas jau tā ūdens drošā skropstu tuša, bet, kuru gan tas vairs interesē.
- Piedod, mamm. Piedod, tēt. Piedod, Mariann. Piedodiet man jūs visi. – nočukstēju un, atlaidusi rokas no margām, lēcu iekšā tumšajā, aukstajā un netīri duļķainajā ūdenī.
Mirklī, kad lēcu, mani satvēra divas stipras, muskuļotas rokas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laimi-meklejot-6/748369
