Dzīvoja nabadzīga, veca māmiņa ar savu vienīgo dēlu. Gulēdama uz nāves gultas, māte gauži raudāja par dēlu un teica: — Manu mīļo dēliņ, ej pasaulē laimi meklēt, es drīz miršu, un tad tev šai ciemā nepaliks neviena, kas pateiktu labu vār- diņu, jo tu esi nabaga ļaužu bērns. Bet, kad būsi mani apglabājis, atnāc pusnaktī pie mana kapa un noplūc puķi, kas uz tā augs, un sargā to kā aci pierē, jo tā tev parādīs ceļu uz laimi. Drīz māmiņa nomira, un dēls viņu apglabāja. Kad pienāca pusnakts, viņš devās uz kapsētu un uz mātes kapa kopiņas ieraudzīja ziedam brīnumskaistu zilu puķi. Viņš to noplūca un saudzīgi paslēpa tarbiņā. Nākamajā dienā jauneklis devās pasaulē un satika klibu vilku, kurš lūdzās: — Mīļo cilvēk, izvelc man no kājas lodi! Jauneklis paklausīja, un vilks sacīja: — Pagaidām es vēl nevaru atmaksāt tev par labo sirdi, taču izrauj vienu matu no mana kažoka, un, ja tev kādreiz būs va jadzīga mana palīdzība, uzpūt tik matam! Jauneklis izrāva vilkam matu, noglabāja to tarbiņā pie zilās puķes un gāja tālāk pasaulē. Viņš jau ilgi klīda apkārt, bet laimi nekur nevarēja atrast. Te viņš atcerējās mirstošās mātes vārdus un izņēma no tarbiņas zilo puķi. Noskumis viņš nolika to zemē, un — paskat! puķe pacēlās gaisā un aicināja: — Nāc, seko man! Mani neredz neviens cits kā tikai tu, tāpēc seko man droši, es aizvedīšu tevi pie tavas laimes! Puķe lidoja pa priekšu, un jauneklis tai visur sekoja. Pret vakaru viņi nonāca mežā, tur jauneklis ieraudzīja lapsu, kura teica: — Mīļo cilvēk, man ausī ielīdusi lapsene un dara man gau žas sāpes. Izvelc to ārā! Jauneklis paklausīja, un lapsa sacīja: — Par tavu labo sirdi es atmaksāšu, kaut ko tev izpauz-dama. Tu meklē savu laimi, taču, pirms to atradīsi, tev jākalpo pie ļaunās urmes, kur trīs dienas pēc kārtas būs jāved ganībās zeltradze govs un cieši jāraugās, lai govs nepārnāk mājās bez tevis, citādi urme tevi rās. Ja tev izdosies noturēt govi ganībās, tad kā maksu par kalpošanu prasi cepuri, kas karājas uz vadža aiz krāsns. Kurš uzliek šo cepuri, top visu acīm neredzams. To sacījusi, lapsa nozuda, bet jauneklis paņēma zilo puķi, noglabāja to tarbiņā un likās gulēt. Nākamajā dienā viņš atkal izņēma puķi no tarbiņas un, re- dzēdams to lidojam sev pa priekšu, sekoja tai, līdz tā apstājās pie lielas dzelzs mājas, un puķe pamācīja: — Tagad liec mani tarbiņā un ņem ārā tikai tad, kad tevi pasaukšu! Tiklīdz jauneklis bija noglabājis zilo puķi tarbiņā, atvērās dzelzs mājas durvis un uz sliekšņa nostājās neglīta veča. Ko tu te meklē? — veča noprasīja. Gribu tev kalpot, — jauneklis atbildēja. Labi, — veča atteica, — ņemšu tevi par kalpu. Tev būs jāved ganos mana zeltradze govs, bet nevienu pašu reizi tā nedrīkst pārskriet mājās pirms vakara un bez tevis, citādi man būs tevi jānonāvē. Taču, ja tu trīsreiz pēc kārtas pārnāksi ar visu govi, tad varēsi izvēlēties manā mājā to, kas tev vislabāk patiks.
Bet kādēļ nav līdz galam?