local-stats-pixel

Laiks pārdomām.4

34 0

Labvakar!

Man prātā ienāca doma, ka varētu publicēt pašas rakstītos radošos darbus, ar kuriem esmu piedalījusies konkursos. Ne jau tāpēc, lai palielītos, bet varbūt kādam tieši mani vārdi, domas liks ļauties neilgām pārdomām par dzīvi. Ceru uz jūsu atsaucību! Ja patiks, priecēšu tālāk ar savu daiļradi. Un jā, attēls arī ir pašas uzņemts. (:

Dzīves pulkstenis.

Biezie, melnie mākoņi atkal cenšas paslēpt debesīs spīdošās zvaigznes. Pusapaļais mēness loks joprojām kāri raugās caur mākoņa zili sudrabaino maliņu, ik pēc brītiņa rādīdams savus asos radziņus. Viss un visi cenšas tikt pamanīti un apbrīnoti, tikai es lūkojos spožajā naktslampas gaismā, cenšoties palikt nemanāma…

Kārtējais vakars dūnu segas siltajos apskāvienos un piparmētru tējas saldajā, valdzinošajā aicinājumā. Uz kurieni? Kādēļ? Es zinu, vēlos atrast pasauli, kurā laime un ticība mīt. Pasauli, kurā dvēseļu gaišums pārspēj ikdienas pelēko un saspringto rutīnu… Jel ļaujiet man pacelties augstu gaisā, nebaidoties nokrist, ļaujiet sajust siltumu, nebaidoties apdedzināties, ļaujiet sajust gludos oļus zem kājām, nebaidoties savainoties. Bet nē, atkal un atkal es krītu, cenšoties pacelties spārnos. Atkal krītu…

Tik-tak, tik-tak… Rāmi iet uz priekšu mans labākais draugs- pulkstenis. Vēl pavisam nesen biju prasījusi tam, lai iemāca man pacietību un savaldību, bet viņš tikai viegli iedžinkstējās un turpināja savu gaitu. Stundām ilgi sēdēju viņam pretī un palīdzēju tam skaitīt ik sekundi, ik minūti, lai tas nekļūdītos, lai es spētu spert pirmos soļus pretī „savas pasaules” meklēšanai.

Es zināju, ka spēju saskatīt to, ko nespēj citi. Augsts pašvērtējums? Nē, man to atklāja garīgā, nemirstīgā cilvēka būtības daļa- dvēsele.

Cik dīvaini! Arī manī atrodas pulkstenis. Tuk- tuk… Vienmērīgi tas sitas manās krūtīs. Pirkstgali lēnām pieskaras šim pulkstenim un pēkšņi sastingst. Acīs sariešas asaras. Manī pukst sirds! Tas nav pulkstenis, bet gan sirds. Īstā, vienīgā, manējā sirds…

Mazā dīvainīte! Tikai tagad aptvēru, ka sirds bija tā, kas trīsēja manī sāpju brīžos. Sirds bija tā, kas pārgalvīgi triecās pret manām krūtīm satraukuma un sajūsmas brīžos, cenšoties izrauties. Es uzsmaidu. Pirmo reizi šajā lietainajā, pelēkajā dienā. Kam? Pasaulei, kas dara mani sirsnīgāku un labestīgāku.

Tik-tak, tik-tak, no pārdomām mani iztrauc pulkstenis. Nebiju pamanījusi, ka klēpī miermīlīgi ieritinājusies guļ mana kaķenīte. Miegā murrājot, tai ik pēc brītiņa nodreb tās pūkainā ķepiņa. Nebiju pamanījusi arī to, ka istaba pēkšņi ietinās tumšā nakts palagā. Tikai tālākajā stūrītī mirgoja sīciņa, trīsoša liesmiņa. Pašai nemanot, tuvojos liesmiņai klāt…

Pārsteigumā iepletusi acis, raugos uz mazo, mirdzošo būtni, bailīgi ieritinājušos tumšajā istabas stūrī. Sniedzu tai roku. Siltu, sirsnīgu un izpalīdzīgu roku… Tik vien vajadzēja, lai šī radībiņa atplauktu smaidā. Vienu vienīgu, no sirds izpalīdzīgu roku…

Šī mazā, brīnišķā būtne iečukstēja man ausī, ka ir mans sargeņģelis. Mans! Sadevušies rokās mēs devāmies uz augšu pa tumšās istabas čīkstošajiem dēļiem. Dīvaini! Iepriekš nekad nebiju viņas pamanījusi… Ceļš likās tik garš, bet pārsteidzoši vilinošs un noslēpumains. Beidzot nokļuvām kādā klusā un tik pazīstamā ieliņā. Ak, vēl šodien biju gājusi pa viņu, sūdzoties par lielajām peļķēm un aso vēju šalkām. Nespēju noticēt, ka tagad šī ieliņa ir tīta maigā vēja brāzmā, kura šūpo koku zaros esošās pēdējās rudens lapas. Zīlītes jautri čivinot lēkā pa peļķēm, mazgājot savus pelēkdzeltenos spārniņus. Viss šķiet tik mierīgs un pozitīvās enerģijas pārpilns. Stāvu ar savu sargeņģeli, lūkojoties uz priecīgu bērnu pulku, kas spilgtos un raibos gumijas zābaciņos lēkā pa peļķēm, priecājoties par to, ka viņi ir. Par to, ka viņi ir šajā pasaulē! Apskauju savu sargeņģeli un pateicos, ka ir parādījis man citu pasauli. To, kuru biju meklējusi!

Viegli aiz piedurknes raustīdams, tas aicina mani atgriezties mājās. Uzsmaidu viņam. Sadevušies rokās, jautri smejot, skrienam lejā pa fantastiskajām kāpnēm.

Drīz jau spēju saskatīt istabā spīdošās naktslampas gaismu.

Tik-tak, tik-tak… Atpazinu savas istabas ierasto pulksteņa skaņu. Acu plaksti pēkšņi bija kļuvuši tik smagi un pašai nemanot, ieritinājos savas gultas siltajā azotē. Paldies! Klusi čukstēju sargeņģelim. Paldies, par to, ka tu esi! Par to, ka esmu es un visa šī baltā, jaukā pasaulīte! Atradu to, ko vēlējos. Pasauli, kurā labais mīt. Miegā iegrimstot, sajūtu patīkamu siltumu. Siltumu dvēselē. Un tikai dzīves pulkstenis rāmi iet uz priekšu…

34 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 4

0/2000

Tev ļoti labi un skaisti sanāk.(:Orģināli, katrā ziņā:)

3 0 atbildēt

Skaisti un ļoti jauki! Vēl tādus stāstiņus :)

2 0 atbildēt

redze sūdīga tev?

2 1 atbildēt