local-stats-pixel

Laiks pārdomām 2.0

12 0

Šis būs otrais darbiņš, kā jau solīju. Komentējiet, vērtējiet, izsakiet savu viedokli par manu darbu. Prieks uzklausīt labas atsauksmes un vērtīgi- ne visai labas. :) Lai patīkama lasīšana. :)

Gaismas nesēja.

Tumšs ziemas vakars. Itin viss iegrimis dziļā, drūmā snaudā. Pat spožās zvaigznes, kas ik vakaru nāk mani apciemot, uzmundrināt un ieaijāt, ir paslēpušās aiz mākoņu tumšā un draudošā vaiga. Kaut kā pietrūkst. Tik ļoti, ļoti pietrūkst... Sveces liesmiņa nemierīgi trīs. Varbūt mana elpa liek viņai līgoties, bet varbūt viņa vienkārši vēlas mani iepriecināt ar savu eleganto un graciozo deju.

Uz mirkli iegrimu pārdomās. Pārdomās par to, kas bijis. Atceros, kā vecmāmiņa dalījās ar mani savās atmiņās, pārsteidzošajās dzīves gudrībās, kā jokoja un nereti dungoja, kādu vecu, man nezināmu dziesmu. Agrāk tas viss likās tik ikdienišķs un ierasts, ka arvien mazāk laika tika veltīts tieši šādai pasēdēšanai, bet tagad, kad vecmāmiņas nav blakus- pietrūkst... Gribētu paņemt visu gaismu, visu veselību, mīlestību un izturību savās plaukstās, lai aiznestu to savai vecmāmiņai, kurai tas šobrīd ir tik ļoti vajadzīgs, kā pateicību par visu to labo un gaišo, ko viņa man devusi...

Ar neslēptu maigumu atceros visus cilvēkus, draugus, kas ir man blakus. Kas apgaismo, kas palīdz, neatstāj vienu. Katrs šāds cilvēks ir kā spožs saules stars, kurš piepilda mani, dara stiprāku un pārliecinātāku, jo dzīvē pārliecība spēlē ļoti lielu lomu. Pārliecība, ka tu neesi viens, ka tu esi vajadzīgs un tevi mīl. Jo vairāk šādu cilvēku, jo gaišāka un saulaināka ir pasaule. Kā ziedi tiecas pēc saules siltuma, tā mēs tiecamies pēc cilvēku labestības un gaišuma.

Gribētu spīdēt kā zvaigzne. Kāpēc? Es varētu parādīt ceļu katram, kas apmaldījies. Varētu norādīt pareizo virzienu katrai dvēselei, kura klīst, nespējot atrast savu īsto ceļu. Galvenais- varētu iedegt šo spožo gaismu katrā sirdī, kurai vajadzīga mīlestība, ko saņemt un pretī dot. Liktu ikdienas ierastajām gaitām uz mirkli apstāties, liekot cilvēkiem atvērt acis un saprast, cik daudz mēs neievērojam, jo steidzamies, skrienam, aizmirstam...

Mierīgā klaviermūzika fonā liek manā sirdī uzplaukt arvien jaunām un jaunām izjūtām. Interesanti. Vai es spētu kļūt par šo gaišo labestības nesēju? Vai spētu sirdij un prātam likt iedegties tā, lai nestu gaismu tumsā? Cik gan daudz maz spēj izdarīt viens pats cilvēks šajā plašajā un sūrajā pasaulē? Bet viss taču sākas no mazumiņa. Es ticu- es spētu!

No blakusstāvošās fotokartiņas skatās vecmāmiņas smaidošā seja. Sveces liesma ir kļuvusi rāmāka. Sirds mierīgāka. Liekas, ka arī istabā ir palicis nedaudz gaišāks. Vai to esmu paveikusi es pati? Vai šī gaisma nāk no manis? Tas varētu būt sākums. Jauns sākums...


12 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000