Čau, spocēni!
Ievērtējiet manu jaunāko darbiņu!
Gaidu, kritiku, kritiku un vēlreiz kritiku!!!
Šis stāsts gan nebūs tik garš, apjomīgs un mistisks kā "Vilkace"
Tā teikt, mazliet izvēdināsiet galvu, pirms ķersimies pie "Vilkaces" otrās daļas
Uuun - vai kādam nav aizķērusies kāda skaista bildīte, kas, jūsuprāt, derētu kā titulbilde "Vilkacei"? Ja ir, būtu forši, aj iemestu linku!
Nu labi, tagad izbaudiet manu jaunāko veikumu!
...
1.nodaļa
Cilvēki iedalās divās grupās – bagātie un nabagie. Starp šīm abām grupām ir nepārkāpjama robeža. Augstāko aprindu cilvēki nav tiesīgi uzturēt draudzību ar nabagajiem, kuri reizēm tik tikko spējīgi savilkt galus. Tas kaitē viņu reputācijai un līdz ar to, bagātie zaudē ietekmi, pēc kuras it tiekušies visiem iespējamajiem veidiem. Nauda un vara ir panākumu atslēga, kas piepilda visus sapņus...
Jūlija Štrāfende bija četrpadsmit ar pusi gadus veca meitene. Viņas vecāki bija ietekmīgas personas, kas nepieļāva viņu vienīgās meitas novirzīšanos no pareizā ceļa.
Štrāfenda kungs ar kundzi veidoja savu meitu tik daudzpusīgu un slīpētu kā briljantu. Pat nevaicājot Jūlijas domas, meitene tika pieteikta mūzikas, mākslas, deju un sporta skolām. Brīvdienu pēcpusdienās viņai bija jāapmeklē jāšanas nodarbības. Jūlijai vajadzēja iesaistīties skolas padomē, debašu pulciņā un skolas avīzes veidošanā.
Vārdu sakot, meitai bija jāiesaistās visur, kur vien iespējams, lai nākotnē būtu atvērtas visas durvis un slavu un bagātību.
Taču, kā jau vienmēr, ir kāds Bet – Jūlija negribēja ne slavu, ne bagātību. Štrāfendu atvase ienīda gan naudu, gan varu, gan uzpūtīgos bagātnieku bērnus, ar kuriem viņai vajadzēja pavadīt brīvo laiku. Jūlija no visas sirds necieta gozēšanos slavas saulītē un lielīšanos ar saviem panākumiem. Meitenei nepatika šie neīstie smiekli un pieglaimošanās varenākiem cilvēkiem.
Jūlija pēc dabas bija sirsnīga meitene, kura netiecās pēc pilnības. Viņa sapņoja par vienkāršu dzīvi, kurā nevajadzētu izlikties.
Štrāfendu atvase tik tiešām nožēloja, ka nav piedzimusi neglīta. Ko gan viņa atdoto, lai viņa būtu resna, pumpaina, ar milzīgu degunu un taukainiem matiem, nu gluži kā Denīze Drīta no no viņas klases.
Jūlijai bija gari, gaiši, vijīgi mati, kas stiepās līdz pusmugurai, mazliet uzrauts deguntelis un apbrīnojamas bedrītes vaigos, kas parādījās, viņai smaidot. Meitenes lielajās, zaļajās acīs varēja lasīt kā atvērtā grāmatā un tā bija reti sastopama parādība, bagāto un ietekmīgo cilvēku aprindās.
Uz trīspadsmito dzimšanas dienu krustmāte uzdāvināja Jūlijai mīļu, trīs mēnešus vecu kucēnu. Štrāfenda kungs un kundze bija bezgala šokēti un vēlāk arī nikni, ka Jūlijas krustmāte Larisa ir izrādījusi tādu necieņu pret augstāk stāvošo māsas ģimenes vienīgo atvasi, uzdāvinot pavisam parastu bezšķirnes suni no patversmes.
Taču Jūlija bija stāvā sajūsmā par šo apbrīnojamo dāvanu, kas viņas sirdij bija daudz tuvāka par ārkārtīgi dārgo kosmētiku, izglītojošajām grāmatām, rotaslietām un citiem nenozīmīgajiem niekiem.
Nākamajā dienā, kamēr Jūlija bija skolā, vecāki aizveda mazo suņuku atpakaļ uz patversmi. Viņuprāt, meitai nepiedienējās tāds nabagu suns.
- Kur ir Tobiass? - atnākusi mājās, Jūlija noprasīja.
- Prom, - īsi attrauca Štrāfenda kungs, neatraudams skatienu no sava portatīvā datora un dokumentu kaudzītes uz galda.
- Kā? - nesaprata Jūlija un tad aizsvilās, - Ar kādām tiesībām jūs atņēmāt man manu dāvanu?!
Viviāna Štrāfende pārsteigta palūkojās uz meitu un sarauca uzaci – Jūlija parasti nemēdz apšaubīt vecāku lēmumus.
- Nomierinies, Jūlija, - māte klusā, nosvērtā balsī ierunājās, - tas tāpat bija tikai kaut kāds krancis. Ja vēlies, nopirksim īstu, tīrasiņu suni ar visiem dokumentiem...
- Es nevēlos nekādu tīrasiņu suni, - asi attrauca Jūlija, griezdama zobus, - Tobiass ir mans suns un es gribu viņu atpakaļ!
Tēvs neizteiksmīgi nopūtās un ar rokas mājienu, izraidīja meitu no dzīvojamās istabas.
Štrāfendi neredzēja meitu visu atlikušo pēcpusdienu līdz pat vakariņām.
- Kur gan ir Jūlija, - māte painteresējās, taču nesūtīja mājkalpotāju pasaukt meitu.
Pēc brīža vestibilā atskanēja suņa rejas. Ēdamistabā iebrāzās raibs, mazs spalvu kamols, kas vēl ne pārāk droši gāzelējās uz tuklajām ķepiņām un sāka spriņģot riņķī.
Pārsteigtie vecāki vēroja, kā Jūlija ienāk istabā un ieņem bravūrīgu pozu. Štrāfenda kungs bargi sarauca pieri, pieprasot paskaidrojumus.
- Viņš ir mans, - Jūlija apņēmīgi un skaļi noteica, - un to, kas pieder man, bez cīņas neatdošu.
Štrāfenda kundzes acis šajā mirklī kļuva valgas un viņa lepni pasmaidīja. Tad beidzot miermīlīgā meita izrādīja savu raksturu.
- Bet kā tad sporta nodarbības? - apvaicājās Štrāfenda kungs.
- Man bija svarīgākas lietas darāmas, - Jūlija sarauca pieri, un pasaukusi kucēnu, devās prom.
Vecāki klusēdami noraudzījās, kā aizvērās lielās ēdamzāles durvis.
- Varbūt Jūlija beidzot sāk pieaugt, - minēja Štrāfenda kungs un atsāka vakariņot.
jeeeeeee buus ko lasiit
