4.nodaļa
Štrāfendu namā visi gatavojās lielām viesībām.
- Kur ir Jūlija? - Štrāfenda kundze pameta skatu zelta rokaspulkstenī un bargi sarauca pieri, - pulkstenis jau drīz būs seši.
- Vai jaunkundzei gadījumā nebija jāšanas nodarbības, kundze? - bijīgi ierunājās mājkalpotāja, uzmanīdama ēdināšanas firmas darbiniekus.
Viviāna Štrāfenda nopūtās.
- Pareizi, - sieviete sacīja, klusībā domādama, ka viņas meitai ir uzkrauts pārāk daudz pienākumu, taču vīrs bija apņēmies izaudzināt vispusīgu jaunieti.
Senais sienas pulkstenis viesistabā virs kamīna nosita seši. Pēc pāris minūtēm atskanēja durvju zvans.
Pēdējo reizi palūkojusies spogulī, Viviāna nopūtās un uzbūra mirdzošu nama mātes smaidu un devās satikties ar viesiem.
Ap pulksten septiņiem meitas klātbūtnes iztrūkumu pamanīja arī Štrāfenda kungs.
- Kur ir Jūlija? - viņš asi uzsauca sievai, kas neziņā un apjukumā paraustīja plecus.
Tad vecāki pamanīja mazu, sagumušu stāvu nemanāmi pārvietojoties gar zāles malu un pazūdam virtuvē, no kurienes ātri un ērti varēja tikt arī uz otro stāvu.
Štrāfenda kungs bargi izslēja galvu.
- Viņai ir jāpiedalās viesībās, nevis jāslaptās apkārt, - namatēvs noskaldīja un viņa sieva žilbinoši uzsmaidīja kādam viesim.
- Aiziešu viņai pakaļ, - Štrāfenda kundze iečiepstējās un pazuda.
- Jūlija, - atskanēja kluss čuksts meitenes tumšajā istabā. Atbildes nebija, tāpēc Štrāfenda kundze iededza gaismu.
Jūlija jau bija ierāpusies savā lielajā gultā ar baldahīnu un, paslēpusies zem segas, klusi šņākuļoja.
Viviāna atmaiga un klusi apsēdās uz gultas malas.
- Jūlij, tēvs gaida tevi lejā, - viņa uzrunāja meitu.
Sega sakustējās, apstiprinot, ka Jūlija vēl ir nomodā.
- Es negribu, - Jūlija šņukstot izgrūda un Štrāfenda kundze saprata, ka atgadījies kas nopietns.
- Kas noticis? - Viviāna pajautāja.
No segas apakšas parādījās Jūlijas galva ar izspūrušiem matiem un saraudātām acīm.
- Tobiass, viņš... viņu sabrauca, - pār meitenes vaigiem noritēja asaras.
Štrāfenda kundzei izdevās noturēties nesaviebjoties – viņai nepatika Tobiass. Šis suņuks raisīja viņā atmiņas par pagātni. Pagātni, kuru Viviāna gribēja aizmirst.
- Ceru, ka viņam viss būs kārtībā, - Štrāfenda kundze tēlotā līdzjūtībā noteica.
- Labi, paliec tepat, - Viviāna noglāstīja meitas matus, - es pateikšu Haraldam, ka esi sasirgusi un atsūtīšu pie tevis Mariju.
Jūlija pateicīgi pasmaidīja un paspieda mātei roku.
Štrāfenda kundze izgāja no istabas, domīgi lūkodamās nekurienē. Viviāna mazotnē vēlējās būt bagāta un slavena, bet Jūlija sapnis ir būt pēc iespējas nabagākai.
“Kā lai meitai paskaidroju, kas ir īstena nabadzība, neiepinot stāstā sevi?” kāpjot lejup pa kāpnēm, lai pievienotos viesiem, prātoja Štrāfenda kundze.
Tiklīdz sieviete sajuta, ka viņai pievēršas apkārtējo skatieni, viņa steigšus uzbūra žilbinošu smaidu.
“Reizēm gan vēlos nonākt atpakaļ tajā laikā, kad nevajadzēja izlikties, ka viss ir brīnišķīgi,” Štrāfenda kundze paņēma šampanieša glāzi un lūkojās, kā Haralds, viņas vīrs un glābējs, virpuļo ar slaiku bankas viceprezidenta meitu.
Tikmēr stāvu augstāk Jūlija izvilka no spilvena apakšas iPod un ieslēdza mūziku, juzdamās tik vientuļa un aizmirsta kā vēl nekad.
