Iepriekšējās daļas meklē manā profilā!
Enjoy!
...
3.nodaļa
Tobiass elpoja un smilkstēja. Kreisā, pakaļējā ķepiņa bija nedabiski sagriezusies, taču asiņu nebija.
Jūlija nometās uz ceļiem blakus savam mīlulim un šņukstēja.
“Es esmu pie visa vainīga,” meitene domāja un pastiepa plaukstu, lai noglāstītu Tobiasa raibi raibo kažociņu.
- Neaiztiec! - kāds asi uzsauca un, pārsteigumā pacēlusi galvu, Jūlija pamanīja, ka pie viņas pieskrējusi iepriekš manītā meitene.
Jūlija šņukstēdama noskatījās, kā svešā aši iztausta Tobiasu, kas ik pa mirklim iesmilkstējās.
- Viņš steidzami jāaizgādā pie vetārsta, - Jūlijai paziņoja svešā meitene un novilka savu apbružāto jaku, kurā prātīgi ietina Tobiasu. Jūlija noņēma sarkano pavadiņu, no kuras tāpat vairs nebija jēgas un devās meitenei pa pēdām.
Svešās meitenes ceļš veda uz nabadzīgāku rajonu, kurā Jūlija savu kāju ne reizi nebija spērusi. Ja meitenes skatienu neaizmiglotu asaras, viņu būt apbūrusi parasto ļaužu vienkāršība, kas šeit valdīja .
Sekodama meitenei ar Tobiasu uz rokām, Jūlija nonāca mietpilsoniskā veterinārajā klīnikā.
- Steidzami vajadzīga daktere Zaubere, - svešā aši uzsauca gara auguma puisim, kas sagumis sēdēja krēslā un klausījās Mp3 atskaņotāju. Uzrunātais strauji pieleca kājās un un aizmetās uz baltu, durvju pusi.
Tobiass turpināja klusi smilkstēt un tas lauza Jūlijas sirdi.
Piepeši parādījās īsa, laipna, apaļīga sieviete, īsi apcirptiem matiem un baltā uzsvārcī. Pamanījusi Tobiasu, vetārstes sejā iegūla raižpilna izteiksme un viņa saudzīgi izņēma Tobiasu no svešās meitenes rokām un raitā solī pazuda atpakaļ aiz durvīm.
- Tas var ieilgt, - svešā meitene pagriezās pret Jūliju, ziņkāri nopētot meiteni no galvas līdz kājām.
Jūlija, asarainām acīm, aši pamāja un atkrita tuvīnā krēslā.
- Nesatraucies tik ļoti, - svešiniece papliķēja Jūlijai pa plecu, - mamma vienmēr zina ko dara. Viņa ir pati labākā.
Jūlija nosņaukājās un tad saprata, ka puņķošanās Tobiasam tāpat neko daudz nelīdzēs, tāpēc izvilka no mazās somiņas, ko viņa allaž ņēma līdzi pastaigās, un uzmanīgi nosusināja acis. Tad meitene skaļi izšņauca degunu.
Mazliet nomierinājusies, Jūlija palūkojas apkārt. Šī nebūt nelīdzinājās tām glaunajām klīnikām, kurās meitene ir bijusi. Griestos pletās izlupuši pleķi. Reiz košās tapetes, tagad bija nolobījušās un kļuvušas bālas. Grīda bija no parasta koka.
- Khem, khem, - svešā meitene ieklepojās, pamanījusi, kā bagātais skuķis, pārlaiž vērīgu skatienu visriņķī, - nu jā, šeit nav tik perfekti, kā rāda reklāmās un filmās, bet...
- Man šeit patīk, - aši iesaucās Jūlija un silti pasmaidīja, - te vismaz nav tā samākslotā perfekcionisma.
Svešā meitene atviegloti uzelpoja un tad gāja vaļā sarunas.
Jūlija uzzināja, ka meitenes vārds ir Amanda Rouza, ka viņas iemīļotākais ēdiens ir cepti kartupeļi un viņa ir vienīgā meitene piecu bērnu ģimenē.
- Un kā ar tevi? - Amanda apvaicājās. No sākuma Jūlija vilcinājās, taču tad sāka stāstīt par visu.
Par samāksloto, stīvo, pārpildīto bagātnieku dzīvi, sapni pēc vienkāršības, viltus draugiem, kuri īstenībā kāro vien pēc labuma un labvēlības, stingrajiem vecākiem...
- Tad jau tas nav tā kā filmās, - Amanda izdarīja secinājumus, apcerēdama, vai par to vajadzētu priecāties, vai bēdāties.
- Nav gan, - Jūlija piekrītoši pamāja ar galvu.
Pagāja mirklis klusumā un tad Amanda spēji izstiepa roku.
- Draudzenes? - meitene cerīgi pavaicāja un Jūlijai priekā salēcās sirds. Meitene jau sen bija sapņojusi par īstu draudzību, par tādu draudzību, ko apraksta grāmatās – patiesu un nesaraujamu.
- Uz mūžu, - Jūlija smaidot paspieda Amandas roku, kurai iemirdzējās acis.
Šajā pavisam parastajā sestdienas dienā, pavisam vienkāršā veterinārajā klīnikā, nodibinājās draudzība starp divām, pilnīgi atšķirīgām sabiedrības slāņu meitenēm...
paldies!!!!!!!
