Mamma: Turies mīļā. Es dzirdu sirēnas. Policija ir celā.
Tiffany: Kāpēc es viņus nedzirdu? Mammu, neredzu vairāk iemeslu.
Mamma: Vienkārši koncentrējies uz drošību. Kur ir Džesika?
Tiffānija: Viņa ir mājās. Es dzirdu viņas kliedzienus. Viņa tikai turpina teikt... Kur viņa ir? Es neļaušu viņai paņemt bērnu atpakaļ. Viņa ir mana māsa, kļūda vai nē. Es tikko izkāpu no taksometra.
Mamma: Tiffānij, pacel telefonu. Kāpēc tu neatbildi? Es tagad varu runāt. Tiffānija???
Tiffānija: Es esmu te. Paldies Dievam. Es domāju...
Tiffānija: Telefona zvans nobiedēja bērnu. Viņa atkal sāka raudāt un Džesika izskrēja ārā. Es skrēju dziļāk mežā. Es slēpjos krūmos pie ezera. Bet es domāju ka viņa seko mums.
Mamma: Mums tur bija pikniks kā ģimenei.
Tiffānija: Vai tu es te? Man bail ja es izskustēšos bērns sāks raudāt. Džesika tuvojas.
Mamma: Es arī tuvojos. Dievs, šie meži atgādina tik daudz atmiņu.
Tiffānija: Mammu, tagad nav īstais laiks atcerēties. Kur ir policija? Kur ir tētis? Un kur tu esi?
Mamma: Drīz mīļā, drīz.
Tiffānija: Es zvanu tētīm. Un tad es zvanu policijai. Man pietiek ar šo visu?
Mamma: Tavs tēvs neceļ klausuli. Es tik un tā mēģināšu. UzgaidI.
Trīs minūtes vēlāk
Tiffānija: Mammu.
Tiffānija: Es tikko piezvanīju tētim. Viņa tālrunis bija paslēpts bērna segā.
Mamma: Iemet to ezerā. Vai arī pagaidiet, kamēr es tur nokļūšu, un es to izdarīšu.
Tiffānija. Kāpēc es to darītu? Mammu, kāpēc tēta telefons ir asinīs?
Mamma: Atbrīvojies no telefona, Tifānija.
Tiffānija: Nē. Es uztraucos. Kas būtu, ja kaut kas notiktu ar tēti?
Mamma: Tētis, tētis, tētis. Vai tas ir viss, kas jums rūp? Kā ar mani? Es esmu upuris šeit.
Tiffānija: Mammu, tu manī biedē. Es skatos tēta telefonā. Varbūt es varu saprast, kas ar viņu notika.
Mamma: Neskaties telefonā. Es tuvojos. Es domāju, ka redzu Džesiku.
Tiffānija. Es lasu sarunu, kura šodien notika ar tēti. Viņš tevi pamet. Viņs ir iemīlējies Džesikā.
Mamma: Tavs tēvs bija muļķis.
Tiffānija: Viņš vairs nespēja to izturēt. Viņš saka, ka tu esi mainijusies. Mammu... kāpēc tu man meloji?
Mamma: Jo tas tevi neskar. Tavs tēvs pieļāva kļūdu.
Tiffānija: Kāpēc tu runā pagātnē? Ir vēl viens teksts, ko viņš man uzrakstīja.
Tas nekad netika nosūtīts. Tajā teikts, ka viņam ir žēl, ka viņš nevar saturēt ģimeni kopā. Ka viņš domā, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viņš gribēja tikties, lai paskaidrotu. Viņš negribēja lai es šodien eju mājās. Viņš teica, ka tu varētu būt... bīstama.
Mamma: Ha! Bīstama. Viņš mani krāpj un pēc tam ir drosme lai mani apsaukātu. Viņš tiešām bija idiots.
Tiffānija: Kur ir tētis, mammu? Ko tu viņam izdarīji?
Mamma: Es tiešām centos atturēt tevi no tā, Tiffānij.
Mamma: Bet es domāju ka ir par vēlu? Kur ir tētis? Tētis ir pagrabā. Es tev teicu, lai tur neej, vai ne? Viņš bija tāds idiots. Vai tu tici tam? Visu ko es darīju viņa labā. Es nevarēju ļaut viņam tikt prom no tā. Es viņu nogalināji kamēr viņš tev rakstīja.
Es domāju, ka viņš nenomira uzreiz. Ja viņam vēl bija laiks ieslidināt tālruni segā.Laikam tas bija kad mazgāju asinis no naža. Bet viņš to bija pelnījis. Viņš padarīja mani par nejēgu. Ņirgāšanās par mūsu laulību. Tagad iemetīsim tālruni un bērnu ezerā. Tad mēs atgriezīsimies un tiksim vaļā no tēta ķermeņa. Tiffānij? Ak mīļā es tevi redzu tajā krūmā. Tu nevari noslēpties no mammītes.
Trīs dienas vēlāk.
Tiffānija: Čau tēti. To darot, es jūtos nedaudz traka. Zinot, ka nevari man atbildēt. Bes es gribu atbildēt uz taviem tekstiem. Tos, kurus nevarēji nosūtīt. Man ļoti žēl par to, kas ar tevi notika. Man ļoti žēl par to, ko mamma izdarīja. Kaut es varētu tevi izglābt. Es nezinu, kā es dzīvošu bez jums. Bet tēti... es esmu tik vīlusies, ka tev bija dēka. Pat ja tu vairāk nemīlēji mammu. Tas nebija pareizi. Jebkurā gadijumā ir par vēlu. Es tikko atgriezos no bērēm. Es negribēju iet, bet... Es nevaru izmest attēlus no šīs nakts. Džesika nošāva mammu. Tad pagrieza ieroci pret sevi. Viss notika tik ātri. Džesika bija. Viņa tevi ļoti mīlēja, tēt. Tajā naktī viņa nemeklēja savu bērnu. Viņai nebija nodoma dzīvot bez tevis. Viņa tikai gribēja atriebties mammai. Bērns... tava meita... viņai klājas labi.
Es nekad viņai par šo visu nestāstīšu. Es negribu, lai tu par viņu uztrauktos. Viņa ir mana māsa. Es rūpēšos par viņu. Es viņu nosaucu par Mīļo.
